Stāmerienā droši vien nav tāda cilvēka, kas nepazītu darbīgos pagasta iedzīvotājus un bijušos skolotājus Leonīdu un Līgu Brosovus, savukārt citi rajona iedzīvotāji būs pamanījuši, ka šie cilvēki katru gadu ir neiztrūkstoši Bānīša svētku dalībnieki Stāmerienā. Līga un Leonīds ir aktīvi, atraktīvi, sirsnīgi un enerģiski cilvēki, kas, kopā dzīvojot, jau aizvadījuši 50 garus mūža gadus un šovasar svinēja zelta kāzas.
Līga ir dzimusi Stāmerienā, savukārt Leonīds ir dzimis kaimiņu – Stradu – pagastā, taču, kad viņam bijuši kādi trīs četri gadi, ģimene pārcēlusies uz Stāmerienu. “Tēvs strādāja Stāmerienas pilī par galdnieku un mūrnieku, māte – par apkalpotāju. Tad sākās skolas gadi, pirmie gan tika aizvadīti Gulbenes skolā, jo tēvs aizgāja uz kādu brīdi strādāt Gulbenē, bet pēc tam atkal atgriezos Stāmerienā. Kopā ar šo meiteni mācījāmies un teātri spēlējām,” stāsta Leonīds. “Vienā klasē gan nemācījāmies, Leonīds mācījās vienu gadu vecākā klasē. Skolas laikā mūsu draudzība īsti vēl nesākās, bet ballēs gan jau kopā dejojām,” atceras Līga. “Kā tad es varēju tad mest acis uz viņu – viņa tak bija skolotāju meita. Šad tad arī sabāra par palaidnībām klasē,” stāsta Leonīds.
“Mēs esam īsta skolotāju dinastija – mamma un tētis bija skolotāji, es, brālis, brāļa sieva, arī mūsu jaunākais dēls un tagad arī mazmeita mācās par skolotāju,” atklāj Līga.
Viss sākas ar vēstuļu rakstīšanu
Tālākais dzīves ceļš Leonīdu aizveda uz Rīgu, kur viņš mācījās 12.arodskolā par atslēdznieku un pēc tam sāka strādāt Rīgas vagonu rūpnīcā. Viņam tika piedāvāta arī iespēja mācīties tālāk par arodskolas skolotāju toreizējā Ļeņingradā. “Nolēmu izmantot šo iespēju, taču, kad divus gadus biju nomācījies, pienāca dienesta laiks,” atceras Leonīds.
“Mācoties Ļeņingradā, brīvlaikā Leonīds brauca uz mājām un atkal mēs ballēs tikāmies un dejojām,” stāsta Līga. “Tad arī ieskatījos šajā meitenē. Kad es devos dienēt, sākās vēstuļu rakstīšana. Tā arī aizsākās mūsu draudzība,” atklāj Leonīds.
Viņu sarakstīšanās ilga sešus garus gadus. Leonīds pa to laiku bija nosūtīts arī dienestā uz Ķīnu. Pēc četrarpus gadus ilga dienesta viņš tika atvaļināts un atgriezās turpināt mācības Ļeņingradā. Pēc skolas beigšanas Leonīdu gribēja nosūtīt strādāt uz Akmoļinsku, kas atrodas aiz Urāliem, taču laimīgā kārtā viņam izdevās atgriezties Latvijā un tika piedāvāta iespēja strādāt Jaungulbenes arodskolā. Tad arī Leonīds katru sestdienu sāka mērot ceļu uz Stāmerienu un tikties ar Līgu.
Līga pēc Stāmerienas skolas beigšanas vēlējās kļūt par aktrisi, taču tobrīd aktieros neviens neuzņēma, bet arods kaut kāds bija jāmācās, tādēļ Līga tika aizsūtīta mācīties uz Valmieras pedagoģisko skolu. Pēc tam viņa sāka strādāt Balvu rajona Dūrupes skolā, bet pēc gada atkal devās mācīties uz Valmieru par mūzikas skolotāju. Pēc tam Līga tika nosūtīta darbā uz Stacijas skolu Balvu rajonā, bet pavisam drīz viņa atnāca strādāt uz Stāmerienu, kur visu turpmāko mūžu arī nostrādāja.
(Vairāk lasiet 29.novembra “Dzirkstelē”)
