Šī vasara mūs – vidzemniekus – īpaši lutina. Saules ir papilnam.Un pat pārāk daudz. Ar skaudību klausāmies, ka Kurzemē un Zemgalē līst.
Šī vasara mūs – vidzemniekus – īpaši lutina. Saules ir papilnam.Un pat pārāk daudz. Ar skaudību klausāmies, ka Kurzemē un Zemgalē līst. Bet pie mums ir sauss. Tās dažas rasas lāses nudien ir kā piliens jūrā salīdzinājumā ar to, cik zeme ir izslāpusi pēc veldzes.
Pēc tās izslāpuši esam arī mēs. Kā sprūkam no saules piekarsētajiem kabinetiem un ofisiem, tā meklējam, kur auksts un slapjš. Mūsu rajons bagāts gan ar upēm, gan ezeriem. Arī dīķu nav mazums. Tikai serificētas peldvietas gan nav nevienas. Mierinām sevi, ka arī kaimiņos – nu kaut vai plašajā Madonas rajonā – to nav. Vienīgi Alūksnes rajons par tām dažviet ir parūpējies. Esot nepieciešams daudz līdzekļu, lai iegūtu šo oficiālo atļauju. Ir daudzi noteikumi, kurus ievērot kategoriski pieprasa Vides un veselības centra darbinieki.
Bet mums ir karsts. Sviedri līst aumaļām. Piemēram , televīzijas ziņu raidījuma sižetā par lielo karstumu Krievijas galvaspilsētā redzams, kā viens otrs maskavietis nekautrējas kāpt skvēra strūklakā, lai atveldzētos. Mūsu vienīgajā, nelielajā baseinā ar strūklaku pilsētas centrā gan vēl nav manīts kāds plunčājamies. Toties katra lielāka ūdenskrātuve ir pusplikiem ķermeņiem aplipusi.
Un tā nu brienam ūdenī iekšā, nezinot, vai kāja neatdursies pret asu pudeļu stikla lausku, vai peldoties gar degungalu neaizpeldēs kāds nepazīstams vai atpazīstams un ne visai patīkams svešķermenis. Un tad ir trejādas emocijas. Vispirms pasprūk (piedodiet) ne visai patīkami lamuvārdi, otrā reakcija – noskurienies, maini virzienu un peldi tālāk, trešā – kā dzelts meties laukā no ūdens. Šai bieži sastopamai ainai iz dzīves komentāri lieki. Un tad piedrazotā pludmale liekas tikai sīkums. Jājautā: vai arī savās mājās rīkojamies tikpat cūcīgi?
Skaisti, ja ezerā zied ūdensrozes. Bet kā ir tad, ja ezerā zied ūdens. Speciālisti apgalvo, ka tad tas esot piesārņots. Nu ko te piebilst. Nekas cits neatliek domāt, ka viena daļa dzīvojam pēc principa – ne mana cūka, ne mana druva. Tikai cik ilgi?
