Atgadījums, kad suns sakoda bērnu, vēlreiz pierāda, ka mūsu valsts likumdošana nepasargā ne fiziski, ne morāli no suņu uzbrukumiem cilvēkus un dabu.
Atgadījums, kad suns sakoda bērnu, vēlreiz pierāda, ka mūsu valsts likumdošana nepasargā ne fiziski, ne morāli no suņu uzbrukumiem cilvēkus un dabu. Arī morālais nodarījums nav mazsvarīgs, tā apmēru grūtāk novērtēt.
Bērnam pēc viena gadījuma, kad suns viņu nobaidījis, var būt trauma visam mūžam. Par kaitējumiem dabai, kaut vai nolauztiem stādījumiem, izbradātām puķu dobēm, būtu jāatbild suņa saimniekam.
Pēdējie notikumi veicinājuši pie Zemkopības ministrijas Pārtikas un veterinārijas departamenta izveidot darba grupu, kura izstrādās un iesniegs Saeimai apstiprināt jaunos suņu un kaķu (mazo dzīvnieku) turēšanas noteikumus. Šie noteikumi ir arī tagad, bet tos ne izpilda, ne kontrolē. Tāpēc tik traģiski rezultāti.
Lielākā kļūda ir tā, ka nav norādīts konkrēti, kam ir jāuzņemas kontrole par noteikumu izpildi. Pašreizējā likumdošanā sodi par pārkāpumiem ir smieklīgi mazi. Protams, vispirms būtu jāveic audzināšanas un izskaidrošanas darbs pašiem suņu turētājiem vai, vislabāk, potenciālajiem suņu saimniekiem. Par to, kādam mērķim tiks iegādāts suns, vispirms jābūt pilnīgi skaidram pašam saimniekam, tikai tad var iegādāties mājdzīvnieku. Trūkst literatūras šajā virzienā. Iedzīvotāji nezina, kā rīkoties ekstremālā situācijā, kad uzbrūk suns.
Sabiedrības attieksme ir dažāda. Vieni ir par stingrāku likumdošanu, kas ne tikai regulē, bet pieprasa arī stingrāk sodīt, tajā pašā laikā paredzot gan tiesības, gan pienākumus. Nauda- nodoklis tiek pieprasīts, bet kur suņu pastaigu laukumi, urnas izkārnījumu savākšanai? Tātad cilvēkiem tiek prasīts maksāt par neesošu preci.
Kārtības nav suņu reģistrācijā, jo nodoklis tiek prasīts pašvaldībā, bet potēšana nav obligāta. Rezultāts – trakumsērgas izplatības palielināšanās. Būtu vajadzīgs vienots reģistrs tikai veterinārajā dienestā, lai tur varētu kontrolēt situāciju. Vienojoties ar pašvaldību, zināmu summu varētu ieskaitīt pilsētas kasē.
Otra grupa cilvēku ir pret noteiktas šķirnes suņiem. Es domāju, ka neko nedrīkst aizliegt, tad jau jāaizliedz arī transporta kustība vai ieroči, jo riska pakāpe taču vēl lielāka. Esmu par to, lai visu kontrolētu stingrāka likumdošana – pat līdz kriminālatbildībai.
Nākamā ļaužu grupa stingri uzstājas pret uzpurņu lietošanu suņiem. Viņu priekšlikums- suņus testēt, un tas dotu drošības garantiju. Uzskatu, ka šāds uzskats ir aplams, jo savā praksē esmu pārliecinājies, ka nekad nevari būt pārliecināts par suni, tātad uzpurnis ir obligāts, lai garantētu apkārtējās dabas un cilvēku drošību.
Viena cilvēku grupa uzskata, ka jāpārtrauc suņu mācības. Tātad šie cilvēki ir par noziedzību. Pirmkārt, tāpēc ka daudzi jaunieši ir iesaistīti suņu apmācībās, otrkārt, likumpārkāpējiem būs lielāka iespēja apzagt, uzbrukt. Neviens mācīts suns cilvēku nav sakodis. Nekontrolējami ir nemācīti suņi.
Daudzviet suņu un kaķu turēšanas noteikumi ir izstrādāti, tomēr pēc jaunā likuma daudz kas būs jāmaina. No 1. septembra darba grupa desmit cilvēku sastāvā, kurā piedalos arī es, sāks izstrādāt jaunos mazo dzīvnieku turēšanas noteikumus valstī.
Suņa saimnieks ir atbildīgs sabiedrības priekšā, tāpēc pirms suņa iegādes, kas ir luksuslieta, rūpīgi jāapsver, vai saimnieks varēs izpildīt visus noteikumus un prasības, kas saistās ar suņa turēšanu, audzināšanu un aprūpi.
