ŠOGAD BIJA MAZ vai nemaz meža ogu. Izņēmums – dzērvenes. Tās bija. Taču šajā sakarā ar skumju vērojumu dalās gulbeniete Silvija Martinova. Viņa “Dzirkstelei” jautā: “Kāpēc netiek celta trauksme, ka cilvēki izlasa vēl zaļas dzērvenes? Turklāt dara to ne jau tikai savai pašu lietošanai, bet arī nodod šādas ogas uzpircējiem. Un tie pieņem! Vai tas ir pareizi? Es, piemēram, gāju purvā laikā, kad zināju, ka ogām jābūt gatavām. Taču vairs nebija, ko lasīt. Nolasītas zaļas! Zinu, ka citus gadus ogotāji tāpat zaļas nolasa arī mellenes un brūklenes.”
Pārtikas un veterinārā dienesta Austrumvidzemes pārvaldes vadītājas vietas izpildītāja Anita Šolina “Dzirkstelei” skaidro: “Nolasītas zaļas dzērvenes nogatavojas, ja tās tiek uzglabātas pareizā temperatūrā. Ar brūklenēm ir tāpat. Bet, ja telpā, kurā glabājas ogas, būs neatbilstoši sauss vai mitrs, ogu nogatavināšana var neveikties. Aizliegt lasīt zaļas ogas nevar, tā ka pircējam pašam ir jāskatās un jāvērtē. Taču ir jautājums, kur lasītas dzērvenes. Dabas rezervātos, piemēram, Teiču purvā, katru gadu Dabas aizsardzības pārvalde nosaka, kad drīkst vākt dzērvenes. (Šogad tur dzērvenes vākt, neizmantojot palīgierīces, bija atļauts tikai 14.septembrī, 15.septembrī, 21.septembrī un 22.septembrī, turklāt to darīt drīkstēja tikai Mētrienas, Barkavas, Atašienes, Murmastienes un Varakļānu pagastā deklarētie iedzīvotāji – red.) Ja kāds pārdod savas salasītās meža ogas, būtu jānorāda, kur tās lasītas savvaļā.”
