Šinī skaistajā, zaļajā zemē visi, kas uz tās atrodas, dzīvo sev noteikto mūžu. Katrs runā savu valodu – runā koki, runā akmeņi, saulīte smaida siltu smaidu, zvaigznēm ir savs ceļš, kāds nu ir paredzēts.
Šinī skaistajā, zaļajā zemē visi, kas uz tās atrodas, dzīvo sev noteikto mūžu. Katrs runā savu valodu – runā koki, runā akmeņi, saulīte smaida siltu smaidu, zvaigznēm ir savs ceļš, kāds nu ir paredzēts. Tikai mēness reizēm pagriež kādu melnāku vaigu, jo viņam jāspīd tikai naktīs.
Bet cilvēks neprata šo valodu, ko runāja tie, kas nestaigāja pa šo zemi. Kad cilvēks cirta koku, viņš ieraudzīja, ka tam birst asaras – kokam sāpēja.
Akmeņi ir visādi – melni, balti, pelēki. Citi atceļojuši no tālām zemēm. Akmenim, kas gulēja, sūnās iegrimis, staigāja pa virsu, vienīgi ganiņš uz tā aukstā rītā sildīja kājas. Akmenim, kas tīrumā ieaudzis, ar dzelzs stangu gāja virsū, un cilvēks nesaprata, ka arī tam sāp.
Akmeņi ir ar skaistiem uzrakstiem. Viņi var runāt, skumt, raudāt. Kad pieiesi akmenim klāt, tad sapratīsi šo valodu – te guļ māte, tēvs, brālis, draugs. Tad tu gribēsi viņu apkampt, tev birs asaras, sāpēs kā kokam, ko nelaikā nocērt.
Cik daudzās vietās uz šīs zaļās zemes nav uzrakstu ar mīļo cilvēku vārdiem – tur guļ mūsu Dzimtenes sargi. Litenes mežā kādas mīļas, nezināmas rokas uzlikušas akmeni Latvijas virsnieku piemiņai. Akmeņi ir jāciena, vienalga, vai tie ir lieli vai mazi.
