Pārējos komitejas vīros izceļas panika, un tie sit savus zirgus un lec ko jaudā. Lopu dzinēji pamet lopus un bēg mežā uz visām pusēm.
62.
Pārējos komitejas vīros izceļas panika, un tie sit savus zirgus un lec ko jaudā. Lopu dzinēji pamet lopus un bēg mežā uz visām pusēm. Braucējiem virsū šaut nevar, jo tur ir daudz Jaungulbenes pagasta saimnieku, kas paņemti šķūtīs.
Varas vīriem palaimējas izmukt, un pēc lopiņiem pakaļ nāk palikušie muižas ļaudis. Šis bars nav tikai agrāko kungu ganāmpulks, bet arī visi muižas kalpu lopiņi ir gribēti aizdzīt. Daudzi šķūtnieki, tīšām sabraukuši grāvjos un apgāzuši vezumus, tagad priecīgām sejām dodas atpakaļ mājās.
Baltais lielceļš! Cik tu esi mīļš un tuvs. Pa tevi mierīgi iet ceļinieks savās klusajās gaitās, bet daudzreiz jāj arī karavīri pretim kaujām un ienaidniekiem, tālu pār grāvjiem putinādami savas baltās smiltis un līdz ar liepu galotnēm augsti turēdami savu kaujas un tēvijas karogu.
Uz tevi, baltais lielceļš, tagad vērstas daudzu cilvēku acis. No visām pusēm ļaudis lūkojas uz tavu balto paklāju.
Kas ir šie ļaudis, kas ap tevi tik lielā skaitā sapulcējušies?
– Tie nav mierīga darba strādnieki, lai gan pēc savas ārienes tādi izskatās. Viņu sejas ir vēju appūstas, nemazgātas un apaugušas lielu bārdu. Mugurās viņiem gan zemnieku, gan karavīru drēbēs, kas apgruzdušas pie ugunskuriem un saplēstas mežu biezokņos.
Tie – Latvijas valsts pilsoņi: zemnieki, strādnieki un kādreiz karavīri, kas glābdami savas un savu tuvinieku dzīvības, bija sabēguši Gulbenes un Cesvaines mežos, komunistu varas vajāti.
Tie – zaļie partizāņi, bruņojušies šautenēm, bisēm un rokas granātām. Viņi reiz cītīgi bija strādājuši savu mierīgo darbu Vidzemes kalnainajos tīrumos, bet nevarēja un negribēja pārvērst savas dzimtās sētas par pasaules klaidoņu patversmēm!
Viņi gāja tālus gājienus pa savas dzimtenes mežiem, iebrukdami naktīs sarkano mitekļos un bargi atriebdami savu piederīgo dzīvības. Paši viņi bieži cieš trūkumu un badu. Labi, ja kādreiz gadījās nošaut kādu meža zvēru, putnu vai vāveri. Aukstajā sniegā un skuju būdās tie, cieši saspiedušies, snauda pusmodā, pusmiegā sapņodami baigus sapņus par savu piederīgo likteņiem. Sals stindzināja viņu locekļu un tie trūkās augšā no savām sniega gultām un lēkāja pa nometnes laukumu kā baigi meža gari, tā sildīdami savus nosalušos locekļus.
– Nāk! Nāk! – atskan no daudzām mutēm.
Partizāņi sakustas un, sasvieduši šautenes plecos, steidzas ar savu zaļo karodziņu nācējiem pretim.
