Pēc divdesmit četrām stundām autobusā vienīgā vēlēšanās ir atlaisties gultā un izbaudīt to, ka nav jāsēž. Bet diena vēl nebūt nav galā.
Pēc divdesmit četrām stundām autobusā vienīgā vēlēšanās ir atlaisties gultā un izbaudīt to, ka nav jāsēž. Bet diena vēl nebūt nav galā. Sazvanos ar vienīgo paziņu visā Vācijā, satiekamies, un kopš tā brīža iestājas dīvaina “take it easy” sajūta.
Viss ir pašsaprotami. “Okey”, paēdīsim picu, vari ieiet pie manis dušā, es sazvanījos ar tavu nākamo priekšnieku, vakarā satiksieties, gribi gulēt šeit vai dzīvoklī, ko tavs šefs tev sagādās? Hei, mums vēl ir laiks, aizbrauksim ciemos pie Taņas, bet tu neņem galvā, viņa mums gudra, naudas dēļ visu darīs.
Pāris stundas Vācijā, un man jau ir iespēja iepazīties ar latviešu ielasmeitas apartamentiem. Taņa “strādā” privāti un saņem 100 DM (vācu markas) no klienta (meitenes priekamājās saņem aptuveni 50 līdz 60 DM). No nopelnītā viņa maksā 100 DM katru dienu par dzīvokli, kas ir cena par izīrētāja klusēšanu, bet atlikumu dala ar savu vīru, kam, šķiet, nav nekādu pretenziju.
Ik pa brīdim zvana telefons, un es tikai tad saprotu, kāpēc manas paziņas balss tālrunī izklausījās tik klusa un samiegojusies. Profesionāls ieradums. Vēlāk uzzinu, ka viņa paralēli darbam krogos reizi pa reizei pārdod sevi, tā teikt, uzdzīves vajadzībām. Un latvieši šeit uzdzīvo ne pa jokam.
Tieši šajā dzīvoklī es pirmo reizi atskārstu, ka Latvijā dzirdētie stāsti par skaisto dzīvi Vācijā ir muļķības.
Tie latvieši, ar kuriem es iepazinos Vācijā, visi kā viens ir mazliet aprobežoti indivīdi, kam neatkarīgi no ticības Kristus ir reti lietojams svešvārds, tā vietā viņi saka un raksta – nauda. Var jau būt, ka viņi ir pārāk labi adaptējušies šejienes sabiedrībā. Un nauda šeit nozīmē visu.
Tu vari jautāt, kam vēlies par viņa dzīves mērķi, ikviens šeit sitīs dūri pie krūtīm un lepni teiks – es strādāju! Bet viņi strādā, lai nopelnītu vēl vairāk naudas un nopirktu sev vēl dārgākas drēbes, kas tik un tā izskatās kā “second hand”, lai varētu atļauties dzīvot septiņistabu dzīvoklī kopā ar savu pārbaroto jūrascūciņu. Viņi strādā, lai varētu atļauties nopirkt vēl jaunāku un skaistuma etalonam atbilstošāku sievieti, dārgāku auto nekā ir kaimiņam un vēl mazliet lielāka ekrāna televizoru. Doma strādāt, lai kaut ko paveiktu, lai kaut ko labu aiz sevis atstātu, šķiet, viņiem nekad nav ienākusi prātā.
(Turpmāk vēl)
