Viendien gāju uz darbu un kupenā atradu salocītu rūtiņu burtnīcas lapu. Lapa no burtnīcas nebija izplēsta. Tā bija glīti, taisni nogriezta. Atlocīju. Izrādījās – sveša vēstule. Drīzāk pat ne vēstule, bet apsveikums. Skolnieciskā akurātā rokrakstā meitene rakstīja draudzenei, sveicot dzimšanas dienā un novēlot skaistu šo dienu.
Mēdz teikt, ka pieklājīgi cilvēki svešas vēstules nelasa. Bet nejauši atrastas? Varbūt nebija labi izlasīt. Bet vēl sliktāk būtu atstāt šo vēstuli mirkstam vai salstam sniegā. Vai rūtiņu lapa izkrita nejauši vai arī tika izmesta kā lēta, nevērtīga? Nezinu. Bet man sirds iesila. Ļoti. Šajā laikmetā, kad elektroniskā saziņa un apsveikumi gandrīz vai pilnībā izskauž ar roku rakstītās vēstules, kartītes... Kad cilvēki ir draugi sociālajos tīklos, bet uz ielas paiet cits citam garām kā svešinieki... Sāc domāt un sajust, ka svarīgāki par visu pasaulē ir tie viens, divi, trīs draugi, ar kuriem kaut vai šad tad satiecies, kuriem uz pleca paraudi, ar kuriem kopā smejies un ar kuriem kopā ir skaisti svētki pat tikai un vienīgi ar tēju un pankūku šķīvi.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.