Lielās problēmas ir galvassāpes pēc vakardienas uzdzīves, samazināta stundas samaksa un fakts, ka margarīns kopš šodienas kļuvis par četriem feniņiem dārgāks.
Sākums 7.augusta avīzē
Lielās problēmas ir galvassāpes pēc vakardienas uzdzīves, samazināta stundas samaksa un fakts, ka margarīns kopš šodienas kļuvis par četriem feniņiem dārgāks. Par to viņi var šausmināties stundām ilgi. Bet kompānijā, jo vienatnē viņi garlaikojas. Reti kurš pazīst prieku lasīt grāmatas, zīmēt, dziedāt, pašrocīgi pilnveidot savu mājokli (tādēļ šeit ir mājasmeistars) vai vienkārši vienatnē domāt.
Ja Vācijā dzīvojošais redz stundām ilgi sarunājamies divus no Austrumeiropas nākušos, viņš domā – noteikti par dzīvokļa īri, lai gan patiesībā saruna ir par klasisko mūziku un filozofiju.
Pieļauju, ka vācu inteliģence ir citādāka, taču tā atrodas vidusšķirai nepieejamos augstumos. Un, ja godīgi, es viņu vietā arī turētos savrup.
Jo ilgāk es šeit dzīvoju, jo vairāk mani pārņem sajūta, ka Vācija ir neglābjami slima. It kā viss vēl notiek, bet tu netiec vaļā no jautājuma – cik ilgi vēl? Cilvēki šeit vairs nedomā viens par otru. Vēl ļaunāk. Visas viņu smadzeņu šūnas, šķiet, nodarbinātas, meklējot aizvien jaunus un jaunus ceļus, kā bēgt no civilizācijas, pasaules un sevis. Un viņiem zināmā mērā taisnība, te ir ko padomāt.
Ja man klasiskā mūzika vēl palīdz atgūt labsajūtu, tad tiem, kas Vācijas sabiedrībā dzīvo gadu desmitus, tas ir kas absolūti nesaprotams, jo viņiem nav pat atmiņu par cilvēcību un siltumu. Suns šeit ir lielākā mērā cilvēks nekā tavs kaimiņš. Šejienieši mēģina bēgt ar alkohola un narkotiku palīdzību, no simta varbūt viens nelieto ne vienu ne otru, taču viņu smadzenes, lai cik arī apdullinātas, nespēj radīt kaut ko, ko nekad nav pazinušas. No malas raugoties, tas izskatās patiesi nožēlojami. Simtiem ļaužu, kas jūt, ka tiem kaut kas trūkst, bet iznīcina sevi, tā arī nesapratuši, kāpēc nav laimīgi.
Latvieši šeit, mani ieskaitot, burtiski peldas alkoholā. Varbūt tāpēc, ka viņiem līdz sāpēm trūkst uzticēšanās, varbūt aiz ilgām pēc Latvijas, un to nesaprast nevienam, kas nav to izjutis. Varbūt arī vēl kādam no viņiem gars mirst bada nāvē. Ja es būtu zinājusi, kā ir dzīvot Vācijā, manā ceļasomā nebūtu drēbes, bet gan grāmatas, mūzikas ieraksti un pāris žurnāla “Rīgas Laiks” numuri. Dzīvojot šeit ilgāku laiku, tas viss ir pieejams arī uz vietas, taču pirmie mēneši ir šausmīgi.
Šeit nav pat vajadzības domāt. Viss notiek it kā pats no sevis, un tu nekad nevari zināt, kas būs pēc trim stundām. Dažu labu rītu tu mosties un vēl pusmiegā jūties glaimots, ka pasaule ir uz vietas un debesis nav zaļas. Vispieņemamākā no visām sajūtām ir apātija – ne par ko nebrīnīties, ne par ko neuztraukties, neko negaidīt un nekam neticēt. Uz tik ierasto – kā iet? – Vācijā atbilde skan – līdz šim labi!
“Cilvēks cilvēkam vilks” ir šīs sabiedrības devīze. Tiek pārdots viss, kas ir pārdodams, ieskaitot sevi pašu, un nozagts viss, kas vien nozogams. Lielākais kompliments Vācijā ir – tu esi korekts. Un tad arī to saka lielākoties pateicībā, ka tu viņu esi apzadzis tikai mazliet, nevis līdz vīlei.
(Turpmāk vēl)
