Izrādās, ka arī kapličas zvaniķis ir amats, bet lielā zvana mēles iekustināšana – prasme. Druvienas pagastā šo amatu vairāk nekā desmit gadus veic vīrietis, kam vecāki bērnībā devuši sievišķīgu vārdu Skaidra.
Izrādās, ka arī kapličas zvaniķis ir amats, bet lielā zvana mēles iekustināšana – prasme. Druvienas pagastā šo amatu vairāk nekā desmit gadus veic vīrietis, kam vecāki bērnībā devuši sievišķīgu vārdu Skaidra.
Skaidra Preisis sevi uzskata par druvēnieti, jo te dzimis, audzis un arī šobrīd mitinās nelielajā vecāku mājā Druvienas pagasta “Tīrumkleivās”, kur par saimniecības kādreizējo godību liecina ēkas, kas, nespēdamas pretoties laika zobam, daļēji jau sabrukušas. Tikai iemītās taciņas liecina, ka saimnieks tās vēl izmanto, izmitinot zirgu, kas ir viņa vienīgais transporta līdzeklis, un gādājot dzīvniekam barību.
Vārda izcelsmi nezina
Pie “Tīrumkleivu” saimnieka vārda pagasta iedzīvotāji pieraduši, bet Skaidra gan nerod atbildi, kāpēc vecāki izvēlējušies šo vārdu.
“Kā lai es to zinu,” viņš īsi saka.”Vairs nav kam paprasīt, vecāki jau sen miruši. Tēvs Krievijā nomira, māte – tepat, Druvienā.” Vecākiem Skaidra bijis vienīgais dēls. Viņš stāsta, ka savulaik strādājis kolhozā lauku darbos. “Ko lika darīt, to darīju,” Skaidra saka.
Zvanīšanu nekur nemācās
Druvienas kapličas zvans liets 1824.gadā, bet par pirmo kapa vietu šodien liecina neliela priedīte. Druvienas pagasta padomes priekšsēdētājs Juris Graumanis bilst, ka tā izveidota apmēram 1832.gadā.
“Zvanam kādreiz bija laba, tīra skaņa, bet tas divreiz ir metināts, tāpēc laikam skan vājāk,” prāto Skaidra, namdurvīs stāvēdams un nemitīgi ar skatienu urbdamies kurpju purngalos. Zvanīšanas biežums esot atkarīgs no tā, cik aizgājēju kapos apglabājams. Arī kapusvētkos vajagot skaisti izzvanīt.
“Kāds cilvēks nomirst. Viņa tuvinieki atnāk pie manis, izstāsta, kad būs bēres, un tad man jāzvana. Zvanu tad, kad rok kapu, kad mirušo ved un kad kapu aizber. Visa zvanīšana vienāda. Nekādas atšķirības nav,” amata prasmi raksturo Skaidra. Viņš domā, ka kapu zvaniķim nekādās augstās skolās mācīties nevajagot, zvanīt varot kurš katrs. Tikai tad, ja lepnu baznīcu torņos jākāpjot un jāzvanot, tad gan tur citādāka zvanīšana. Viņam tur neesot nācies zvanīt. Pietiekot ar Druvienas kapiem, kas tepat aiz pirmā līkuma.
Lepnai dzīvei neiznāk
Skaidra iztiek ar valsts maksāto pensiju un, ja vajadzīgs, dodas palīgā kaimiņiem gan sienu kasīt, gan malku griezt, gan kādu citu saimniecībā vajadzīgu darbu padarīt. Strādājot gan par vēdera tiesu, gan arī kādu latiņu izdodoties nopelnīt. Savu saimniecību veidot viņš nekad neesot gribējis.
“Rudenī atkal kartupeļus palīdzu lasīt. Dzīvojot laukos, var iztikt, nav tik traki. Par slikto dzīvošanu laukos žēlojas tikai tādi, kas neko negrib darīt,” Skaidra par dzīvi un iztikšanu nesūdzas. Viņam visa pietiekot. Iztikai arī pats kartupeļus audzējot. Lepnai dzīvei nesanākot, bet paēdis esot. Par lepnu dzīvi patiesi te nekas neliecina. Drīzāk par to, ka trūkst sievietes gādīgo roku.
“Viena jau te dzīvoja, bet tad aizlaidās un pameta dēlu. Tagad viņš dzīvo pie manis,” viņš secina un domīgi novelk: “Kāds vārds nu ir, ar tādu jādzīvo.”
