Vakar Aglonā pulcējās tūkstošiem dievlūdzēju. Tur uz Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem kājām devušies apmēram 2 000 svētceļinieku, bet uz svētku kulmināciju – Krusta ceļu un galveno misi – gaidīja apmēram 150 000 ticīgo.
Vakar Aglonā pulcējās tūkstošiem dievlūdzēju. Tur uz Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem kājām devušies apmēram 2 000 svētceļinieku, bet uz svētku kulmināciju – Krusta ceļu un galveno misi – gaidīja apmēram 150 000 ticīgo. Jā, tas nav miljons, kas būs Rīgas 800 gadu jubilejas svinībās. Toties nevienam nav bažu, ka Aglonā var būt negadījumi, kas biedē citos masu pasākumos.
Krusta ceļā cilvēki iet ar svecītēm rokās, un tumsā iezīmējas gaismas upe. Iet neorganizēti: veci un jauni, lieli un mazi, spēcīgi un vārgi. Bet nav dzirdēts vai redzēts, ka kādu pagrūstu un atstumtu. Vai būtu iespējams, ka Aglonā pulcējas tikai labsirdīgi un pieklājīgi cilvēki? Noteikti, nē! Ticīgiem ir tādi paši trūkumi kā neticīgiem. Taču uz Jaunavas Marijas svētkiem visi dodas ar gaišām domām. Tās ir tik koncentrētas debesīs virs Aglonas bazilika zeltītajiem kupoliem, ka Dieva klātbūtne liekas gandrīz taustāma.
Tādā brīdī nevar domāt tikai par sevi, lūgt sev un aizmirst par mīļajiem un tuvajiem. Un varbūt pirmo reizi dzīvē apzinies savu vainu domās, vārdos un darbos. Tas ir grūti. Jo vienmēr vainojam kādu citu vai apstākļus, ja nav darba un naudas, ja trūkst mīlestības un ģimenes siltuma, ja ciemos nenāk prieks un laime. Daudzu slimību cēlonis ir mūsu negatīvās rakstura īpašības: skaudība, ļaunums, godkārība, lepnība… Atbrīvojoties no tām, kļūstot labāks, var ne tikai uzveikt slimību, bet arī iegūt jaunu dzīves jēgu. Tāpēc ir tik daudz šķietami brīnumainu stāstu par atveseļošanos un vēlmju piepildīšanos pēc svētceļojuma uz Aglonu. Jo vairāk kilometru noiet, jo garāks ir attīrīšanās ceļš!
Un beigās ir atvieglojums, ka kāds tevi gaida un uzklausa. “Te dzīve ir apstājusies lūgšanā,” teicis kāds svētceļinieks no Rīgas. Svētceļiniekus sagaidot, virs Aglonas bazilika riņķoja bars jauno stārķu.
