Beļavas pagasta iedzīvotājas Lonijas Kurpnieces sapnis ir piepildījies.
Beļavas pagasta iedzīvotājas Lonijas Kurpnieces sapnis ir piepildījies. Par nopelnīto naudu, 44 gadus strādājot zvērkopības saimniecībā par brigadieri, selekcionāri un zootehniķi, viņa iegādājās polārlapsas apkakli, un Tālajos Austrumos pārdzīvotais šodien šķiet kā tāla, bet neaizmirstama dzīves daļa.
“Augu tā sauktajos Ulmaņa laikos, tāpēc nevarēju piedot tiem, kas atņēma zemnieku izaudzēto ražu, ar varu spieda stāties kolhozā, kas saņēma nepelnītus apbalvojumus. Ārēji viss bija nogludināts, bet iekšēji – nejēdzīgi. Jaunam cilvēkam tas radīja nepatiku pret notiekošo, un iesaistījos pretošanās kustībā,” atceras Lonija Kurpniece. Viņa nespēj aizmirst arī 1941.gada deportācijas un Litenes latviešu virsnieku nometnē notiekošo. Kāpēc vajadzēja izsūtīt vienkāršus cilvēkus, kas strādāja jaunsaimniecībās? Kāpēc negaidot pazuda cilvēki? Šiem jautājumam Lonija joprojām meklē atbildi. Nekad viņa nepieņems toreizējās varas izteikumus, ka latviešiem jaunā vara atvedusi kultūru. “Par kādu kultūras atvešanu uzdrošinājās runāt cilvēks, kas neprata latviešu valodu un nezināja, ko nozīmē izmantot tualeti, kas neprata ēst, izmantojot nazi un dakšiņu,” Lonija ir sašutusi vēl šodien.
Taigā biju zirga vietā
1949.gada 5.aprīlī par toreizējai valdībai kaitīgiem uzskatiem divdesmit trīsgadīgo Loniju arestēja, piespriežot sodu 25 plus piecus gadus. Soda izciešanas vieta – Tālie Austrumi, Magadana, kur Lonija pavadīja sešus gadus, mājās atgriežoties 1956.gadā. “Es nelūdzu, lai atbrīvo, jo vienmēr, zinot, ka man ir taisnība, paliku pie tās. Strādāju no agra rīta līdz vēlam vakaram. Vissmagākā bija pirmā ziema Taišetā, kur meža darbos biju zirga vietā. Visapkārt taiga. Slikts ēdiens. Dzīvoju barakā, kur uz nārām gulēšanai vienam cilvēkam bija paredzēti šauri dēļi. Ja pa miegam kāds pagriezās, tad atpakaļ atgriezties nevarēja. Lielākoties bijām jaunas meitenes – latvietes, lietuvietes, ukrainietes, krievietes. Labi satikām un mācījāmies izturēt stingrā režīma nometnē nemitīgā apsardzes uzraudzībā. Bijām sodītas par dažādiem iemesliem. Piemēram, pirms nosūtīšanas uz soda izciešanas vietu kamerā biju kopā ar kādu fabrikas meiteni, kas iedzērusi un parādījusi Staļina bildei pēcpusi. Par to – desmit gadi. Tāds bija laiks, kad viens otrs domāja vienu, runāja otru, viens otrs klusēja. Kas neklusēja, izcieta sodu,” domīgi saka Lonija.
Līdz 1990.gadam – ienaidniece
Pēdējos gadus pirms atgriešanās Latvijā Lonija vasarās strādāja siltumnīcā. Šo periodu viņa uzskata par mierīgu, jo gadu iztikusi bez apsardzes, darāmais zināms, neviens netraucējis. Galvenās rūpes – regulāra siltumnīcas kurināšana, jo Magadanā, tiklīdz noriet saule, jāmeklē siltāks apģērba gabals. Pēc sešu gadu soda izciešanas, atgriežoties mājās, viņa līdz pat Latvijas neatkarības iegūšanai – 1990.gadam – daudzu acīs bijusi valsts ienaidniece. “To izturēt nebija viegli,” klusi saka Lonija. Nosodošu uzskatu paudējiem viņa ir piedevusi, bet ne aizmirsusi. Varbūt tāpēc viņa nenosoda Alfrēdu Rubiku, kas nemainīgi palicis pie saviem uzskatiem, nelokoties līdzi visiem vējiem. “Pēc atgriešanās gadu dzīvoju vecāku mājās Alūksnes rajona Bejas pagastā. Tēvs bija vecs. Vajadzēja palīdzēt. Piedalījos labības kulšanas talkās, ziemā gāju izstrādāt meža normu, arī kolhozā darba pietika,” stāsta Lonija.
Nozari iepazīst pamazām
1957.gada pavasarī Lonija sāka strādāt zvērkopības saimniecībā, paklausot tantes Leontīnes Kļaviņas uzaicinājumam. “Zvērkopība man bija sveša joma, un lapsu ādas apkakles biju tikai dāmām redzējusi. Darbu vajadzēja, tāpēc atsaucos toreizējā zvērkopības saimniecības direktora Nauma Gribova piedāvājumam un divus mēnešus biju praktikante. Tad braucu uz zvērkopības kursiem Ukrainā. To laiku uzskatu par vieglāko manā mūžā,” saka Lonija. Pamazām viņa iepazinusi zvērkopības nozari, arī 1972.gadā stažējoties kursos Maskavā. “Man uzticēja brigadieres pienākumus pirmajā sudrablapsu brigādē, kas vienmēr bija labāko skaitā. Piedalījāmies dažādās izstādēs, guvām atzinību. Kolektīvu veidoja labi strādnieki, kas nepazina slinkumu un bezatbildību. Smagi strādājām, jo viss bija tikai roku darbs. Lapsām barību un ūdeni iznēsājām ar spaiņiem. Rūpīgi sekojām selekcijas darbam. Bija interesanti,” Lonija šķetina atmiņu kamolu.
Lēmumu nosaka bojātas zivis
Lonija strādājusi dažādu saimniecības vadītāju pakļautībā. Par katru no viņiem Lonijai atrodas labs vārds. Viņa nenoliedz, ka viens bijis prasīgāks un stingrāks, otrs enerģiskāks, bet visi kopā spējuši saglabāt zvērkopības saimniecību līdz šodienai.
“12 gadus biju zootehniķe. Šo posteni man piedāvāja toreizējais saimniecības direktors Hugo Akmentiņš.Bet tad man apnika. Tā es tikai saku, jo iemesls nebija apnikums. Lapsām atveda zivis. Pēc to ārējā izskata un vietējām analīzēm nevarēja pateikt, ka zivis bojātas. Sākās polārlapsu kucēnu krišana, jo tiem zivis izēdina vairāk nekā sudrablapsām, kas nav zivju ēdājas. Tikai dzīvu lapsu nosūtot uz analīzēm Rīgā, mūsu aizdomas, ka vaina meklējama zivīs, apstiprinājās. Mani saimniecībā notiekošais morāli satrieca, klāt bija arī pensijas vecums, tāpēc no zootehniķes amata atteicos. Jau būdama pensijā, divus gadus atkal biju brigadiere, tad desmit gadus – fermas dežurante,” Lonija vēlreiz izdzīvo toreiz notikušo.
Ārēji mums patīk “locīties”
“Esam dažādi cilvēki. Dažādi ir mūsu uzskati un domas, tomēr arī šodien ārēji mums patīk “locīties” un piemēroties apkārtējai videi un domām. Varbūt tas tāpēc, ka daļa šodienas aktīvistu auguši padomju laikā. Viņi nezina, kā viņu mātes un tēvi laukos smagi strādāja, kā gandrīz zagšus sarūpēja sienu gotiņai, jo viss bija jāatvēl kolhozam. Ja šodien jaunieši nestrādā, ir vainojami vecāki. Mans bērns nestrādās. Tagad nu ir tā paaudze, kas nestrādā, nemeklē izeju no bezdarba. Cilvēks dzīvo laukos un nevar sev izaudzēt pārtiku, nevar govij sienu sapļaut, aizbildinoties, ka nav tehnikas. Ņem izkapti un pļauj! Pati esmu atvaļinājumā vecāku govij sienu ar izkapti sapļāvusi. Šodien mātes strādā un vēl steidz pa vakariem dārzu izravēt, bet meitas, tās nedara neko,” Lonija ir pikta, jo darba nekad nav bijusies un jau 14 gadu vecumā kopa ar tēvu pļāvusi sienam zāli, strādājusi mežā, dzelzceļa vagonos lādējusi malku.
Esmu liela grāmatu lasītāja
Lonija mitinās nelielā dzīvoklī, kur šaurajā istabā lielākā vieta atvēlēta grāmatām un dažādu gleznu reprodukcijām. Saimniece ir cītīga grāmatu lasītāja, tāpēc pati saka: nekad neesot garlaicīgi un vientuļi. Mājoklī vietu radušas vairāk nekā tūkstoš grāmatu, kas vairākās rindās izkārtotas ne tikai plauktos, arī kastēs.
“Kad pārcēlos uz šo dzīvokli, vairāk nekā piecus simtus grāmatu atdāvināju cilvēkiem. Ja būtu nauda, iegādātos daudzas gleznas, jo tās man patīk. Priecājos par alūksnieša Ozoliņa, kas strādā Alūksnes muzejā par māksliniecisko noformētāju, akvareļiem. Alūksne man ir sirdij tuva. Vienmēr vajag par kaut ko priecāties. Šobrīd man ir plaša sarakste ar bijušajiem skolasbiedriem un ģimenēm, kas kopā ar mani bija Magadanā. Mums te izveidojusies arī, kā smejamies, večiņu grupa. Ja dienā viena otru neredzam, tūlīt ejam uzzināt, vai kaut kas nav noticis. Tā viena par otru rūpējamies. Sabiedrības man netrūkst,” saka Lonija, tikai uz saimniecības teritoriju viņa vairs neiet. Tas laiks pieder pagātnei.
