Ir jau gandrīz satumsis, kad izvedu suni vakara pastaigā.
Ir jau gandrīz satumsis, kad izvedu suni vakara pastaigā. Augstu virs horizonta ziemeļos mirdz Polārzvaigzne, un pavisam netālu no tās spīd arī Lielie Greizie Rati. Kausa pēdējās divas zvaigznes vienmēr ir vērstas uz Polārzvaigzni.
Pēc kārtīgas iztrakošanās apsēžamies zālē. Pamanu, ka suņa ausis ir saslietas, bet skatiens seko kaut kam tumsā. Pret gaišo debesu fonu redzu, ka tie ir sikspārņi, kas izlidojuši medībās.
Medī ar ausīm
Jau pirms 200 gadiem pētnieki noskaidroja, ka medībās sikspārņiem acis nemaz nav vajadzīgas. Kāds izglītots vīrs sikspārņus, kam ar vasku tika aizziestas acis, palaida telpā, kurā krustām šķērsām bija izvilktas auklas. Lidojumā dzīvnieki no tām veikli izvairījās, taču, līdzko tiem aizlīmēja ausis, it kā kļuva akli, uzgrūdās šķēršļiem un gandrīz vairs neprata lidot.
Tas gan nenozīmē, ka sikspārņi redz ar ausīm. Lidojumā tie periodiski izgrūž īsus ultraskaņas signālus. Cilvēka un daudzu dzīvnieku ausis tos nespēj uztvert, taču sikspārņi tās saklausa, ko nodrošina matiņi ausīs. Skaņa atstarojas no šķēršļiem un palīdz sikspārnim tumsā orientēties, un atrast kukaiņus.
Šis instruments ir ļoti precīzs – desmit sekundēs sikspārnis paspēj atrast, aptaustīt un notvert kukaini, kura garums nav mazāks par milimetra desmito daļu. Liela daļa nakts guvuma tiek noglabāta priekšdienām, jo tumšās un vējainās naktīs kukaiņi neizlido. Piebilstams, ka čūskām, piemēram, kobrām, ir vēl labāks “lokators” – dabisks infrasarkano staru skeneris. Čūska spēj sajust siltuma atšķirību pat par grāda tūkstošdaļu.
Gaiss ir tīrs
Gan ķērpji kokos, gan sikspārņu parādīšanās krēslas stundās mani iepriecina – tas nozīmē, ka gaiss Jēkabpils nomalē ir tīrs un veselīgs. Sikspārņi nav lieli dzīvnieki – desmit centimetru garajam dzīvnieciņam spārnu atvērums ir gandrīz pusmetrs. Patiesībā spārni ir ar ādas plēvi apvilktas priekškājas.
Sikspārņi ir zīdītājdzīvnieki. Mazuļus tie baro ar pienu, reizēm ņem līdzi medībās. Vēlāk jaunie sikspārņi izveido paši savas kolonijas.
Gandrīz beigts
Iestājoties ziemai, sikspārnis ar pakaļkājām ieķeras koka dobumā, alā vai pažobelē, sakļauj spārnus un dodas ziemas guļā. Tās laikā dzīvnieks zaudē trešo daļu no svara. Ķermeņa temperatūra no 40 grādiem pazeminās līdz pieciem, sirds pukst tikai 20 reizes minūtē, ieelpa ir divas reizes minūtē.
Lielā salā sikspārnim pat apstājas asinsrite. Šādā stāvoklī, ko sauc par anabiozi, dzīvnieks vairs nav dzīvs, bet nav arī miris. Iestājoties siltam laikam, sikspārnim asinsrite un elpošana atjaunojas, dzīvnieks pamostas un dodas medībās.
Nenovērsdams skatienu no sikspārņiem, tomēr neizdvesdams ne skaņu, suns lec augstu gaisā un mēģina lidoņus notvert, kas, protams, neizdodas. Viņš nezina, ka visas 13 Latvijā sastopamās sikspārņu sugas ir aizsargājamas.
Ir jau gandrīz pusdivpadsmit,kad mēs pārtraucam sikspārņu un zvaigžņu vērošanu un dodamies mājup.
