Haralds Sīmanis uzskata, ka mūzika, tās radīšana un atskaņošana ir daļa no dievišķā. Tādēļ to nedrīkst radīt kā preci, kā ielasmeitu, kas pielāgojas pircējam.
Haralds Sīmanis uzskata, ka mūzika, tās radīšana un atskaņošana ir daļa no dievišķā. Tādēļ to nedrīkst radīt kā preci, kā ielasmeitu, kas pielāgojas pircējam. Mūzikai jādzīvo saskaņā ar tās radītāju.
“Mūziku ir grūti radīt, ja apkārt ir daudz ļaužu un skaņu. Tagad dzīvoju Grostonas kristīgajā pamatskolā. Strādāju par skārdnieku – jumiķi. Bērni vienmēr ir apkārt. Tātad arī kņada. Tādēļ atslēgties nav iespējams, un ne vienmēr atliek laiks ieklausīties sirdī,” saka H. Sīmanis.
Viņš atzīst, ka Dievu iepazinis jau bērnībā – “sarkanajos laikos”. “Protams, Viņš ir. Tas jūtams visās dzīves jomās. Arī talantā. Vai nu mēs to attīstām un dodam tālāk, vai arī pārveidojam to materiālajā. Tad radošais tiek atņemts, jo ne velti ir teiciens – “kam ir, no tā arī vairāk tiek prasīts”. Man ir daudz draugu mākslinieku. Katrs pārstāv savu žanru. Tāpēc esmu sapratis, ka mākslai nevajag gatavoties studēt, jo dzīves skrējienā šo talantu var arī pazaudēt,” domā mūziķis.
Piekritējus saskaita uz roku pirkstiem
“Manas dziesmas atskaņo maz. Uz abu roku pirkstiem saskaitāmi šie cilvēki. Mana mūzika nav izklaidējošais žanrs. Man svarīgi, kad esmu piesēdies pie ērģelēm vai rokās paņēmis ģitāru, izlikt domu, ko sevī esmu nēsājis. Man patīk brīvība mūzikā,” atzīst H. Sīmanis.
Viņš stāsta, ka izgājis muzikanta ceļu, sākot no sētas ansambļa līdz filharmonijas skatuvei. Pēc tam uzkāpis baznīcas tornī, veicot jumiķa darbu. “Tas vienkārši ir pašsaglabāšanās instinkts. Esmu sapratis – ja gribi ar mūziku pelnīt naudu, tad gala rezultātā nekas labs nesanāk. Ar naudu ir tā – vai nu tā ir, vai nav. Esmu spēlējis krogā, vai kā muzikanti to dēvē: “Krogs ir muzikantu brāļu kapi. Visi mēs tur paliekam.” Bet es nevaru dziedāt svešas dziesmas. To, kas ar mani nāk šajā saulē, to es arī dodu tālāk. Reizēm jūtos vainīgs, ka ikdienas aizņemtības dēļ sevī paturu ko labu. Ar Arvīda Ulmes vārdiem bērniem esmu radījis “Pasaciņu”, bet neesmu nodevis tālāk. Paturu pie sevis. Citiem maniem kolēģiem ir studijas, taisa reklāmas, par naudu atdod radīto. Es tā nevaru,” uzskata H. Sīmanis.
Mūzika ir dvēseles pilnveidošana
“Es paklausos to, ko spēlē jaunieši. Es arī savā jaunībā visu ko spēlēju – Bītlus, Rolling Stounes. Tur ir skaista melodija. Bet vai “funktieris?” Jaunietis uzkāpj uz dēļiem, vēlas spēlēt. Bet vai viņam ir ko teikt? Ir bijis tā, ka es aizeju uz koncertu, noklausos divas dziesmas un saprotu, ka no manas dzīves zemē nomestas septiņas minūtes. Tā mūzika ir ar prātu kopā salikta, sabūvēta. Tur nav pārdzīvojuma. Tas ir līdzīgi kā gleznā. Kāds triepiens, cik emociju mākslinieks ieliek, tik dzīva glezna izdodas,” saka mūziķis.
“Reiz par Arvīda Ulmes dzeju, ko galvenokārt izmantoju savos skaņdarbos, teica kāds cilvēks: “Es nedomāju, ka tā ir dzeja. Tā ir viņa dzīves filozofijas uztveres un izpratnes dzejisks izklāsts.” Līdzīgi ir ar manu mūziku. To sapratīs tikai tas, kas būs izjutis līdzīgas emocijas. Tad neviens man nevar pārmest, ka es esmu mūzikā melojis. Arī ērģeļu profesors Vanadziņš teica: “Es visu varu mūzikā iemācīt. Bet nevaru iemācīt uzrakstīt melodiju. Tam ir jābūt iekšā.”Es ērģeļu un ģitārspēli neesmu ne mirkli mācījies. Marģers Zariņš reiz Cēsu baznīcā virtuozi spēlēja ērģeles. Vēlāk viņš lūdza, lai arī es kaut ko nospēlēju. Neērti, ka es neko lāga nespēšu. Atceros, ka pirksti sameklēja vienkāršu melodiju. M. Zariņš jautāja Valdim Atālam: “Kur viņš iemācījies tā spēlēt?” “Nekur,” V. Atāls atbildēja, “ja būtu mācījies, tad spēlētu, kā citi.”Es nevēlējos mācīties zinātnisko komunismu un pieņemt to dogmu, ko dod konservatorija. Attīstīt to, kas man ir, es esmu ar mieru. Savā laikā Imantam Kalniņam vajadzēja desmit gadus, lai pēc konservatorijas tiktu atpakaļ pie sevis,” stāsta H. Sīmanis.
Viņš nerada preci mūzikā
“Man reiz teica, ka jebkuru mūzikas žanra disku var pārdot, to tikai vajagot reklamēt. Bet es taču neradu preci. Tādēļ mani nevajag reklamēt. Es rakstu draugiem, tuvākajiem. Es esmu izvēlīgs vārdos. Lai cilvēks neklausās tikai mūzikā, bet arī vārdos. Es esmu bards (dziesminieks). Brīvs,” saka
H. Sīmanis.
Haraldā saplūdušas divas puslodes – čigāna un vācieša asinis.
“Mans vectēvs piederēja šīm tautām. Šīs abas puses manī viena otru kontrolē. Ja uz mani kaut no tāluma paskatās kāds asinsbrālis, es jūtu šo skatienu. Čigāni nav tautība, tas ir dzīvesveids. Atrašanās starp debesīm un zemi. Gājums. Čigāns ir klejotājs. Ja viņš dzīvo uz vietas, tas ir kā atrašanās būrī. Es klaiņoju citādāk. Nevis no vietas uz vietu, bet garīgi – ar mūziku, ar mākslu. Man patīk atrasties pie ērģelēm. Vienā pusē – ērģeles, otrā – altāris. Un es pa vidu,” atzīst mūziķis.
Viņam ir svarīgi, ko dzied. Jāņa evaņģēlijā teikts, ka iesākumā bija vārds, un vārds bija pie Dieva. Viņam svarīgs šis vārds. “Katrai baznīcai ir sava melodija, un tā iedvesmo. Ir jājūt telpa. Un tādā brīdī tu saplūsti ar šo telpu,” uzskata H. Sīmanis.
Kad nerada, tad vingrina pirkstus
“Ir tā, ka tu piesēdies pie instrumenta un vari tikai pacilāt pirkstus. Ir brīži, kad esmu sev aizliedzis rakstīt. Reiz mans draugs Arvīds, noguris no dienas darbiem, sēž un raksta uz lapas. Jautāju, kā viņš vēl kaut ko spēj uzrakstīt. Bet viņš atbildēja: “Es trenēju roku. Lai tad, kad nāks, tā būtu gatava.” Arī es, kad mūzika nerodas, gatavojos brīdim, kad tā atnāks,” atzīst H. Sīmanis.
Viņš smej, ka neviens kritiķis vēl nav ķēries pie viņa darbu analizēšanas. “Viņiem par manu mūziku nav ko teikt. Bet mani viņu spriedums arī neinteresē. To es esmu izdzīvojis, atdevis. Tā ir mana pagātne. Ja tu zini, no kurienes nāc un uz kurieni ej, tad tevi iespaidot ir grūti. Manas dziesmas vedina uz kādu domu. Nevienam vairs nevar pateikt: “Zini, Dievs tur augšā ir un tev ir vienkārši jātic.” Tā tas nav. Tādēļ es savos skaņdarbos vēlos pateikt, ka ir kaut kas. Mēs taču dzīvē cits ar citu netiekamies nejauši. Viss ir sakārtots, salikts, paredzēts. Pie Dieva katrs nonāk pats, un es varu tikai vedināt šīs domas,” saka H. Sīmanis.
Skaņdarba ērģelēm “Un mīlestība nekad nebeidzas” elēģijā “Skumjas” ieskanas aizlauzts akords. “Tas iznāk tikai tad, ja sirds ir aizlauzta. Ja asaras rit pār vaigiem. Ir jāsāp. Man ir iznācis saspuroties pret melnsvārčiem. Man ir pārmetuši, ka manās dziesmās neesot pieminēts Dievs, ticība. Dogmatiskie vārdi. Viss pārējais esot forši. Tad, kad es dziedu, ka mana reliģija ir zvaigznēs rakstīta, man pārmet astroloģiju. Bet man tā nav astroloģija. Es tur redzu pavisam ko citu,” norāda mūziķis.
Sācis dziedāt falsetā
“Mana māka dziedāt falsetā nāca dabiski. Nekad neesmu vēlējies parādīt, cik plašā diapazonā spēju nodziedāt. Neesmu nostādījis balsi. Tas arī mani neaizrauj. Man nevajag, lai dziedājums pēc vokālistu domām būtu pareizs. Tam ir jābūt patiesam. Nevar vārdus “nāve”, “mīla”, “dzīvība”, “bēdas” nodziedāt ar vienādām izjūtām,” uzskata H. Sīmanis.
“Man reiz atgadījās feins piedzīvojums. Spēlēju reiz Cēsu baznīcā ērģeles. Uznāk augšā Maskavas tūriste un lūdz, lai es nopēlēju kādu Baha skaņdarbu. Es viņai prasu, vai tad nepatīk tas, ko es spēlēju? Nē, nē, patīkot. Un tad es pajautāju: “Vai tad Baham, kad viņš spēlēja, kāds jautāja, lai viņš nospēlē ko citu? Jums tagad iespēja dzirdēt to, ko nekur citur nedzirdēsiet. Tas līdzēja,” atceras H. Sīmanis.
“Man vērtība ir tikai tā, ko cilvēks sev nēsā līdzi. To neviens nevar ne atņemt, ne nozagt. Laikam tādēļ man bija jāuzkāpj baznīcas torņos, lai sajustu to, kas ir dievišķais, un atvērtu tam sirdi,” saka H. Sīmanis.
