Alsviķu pagasta “Pidiķu” mājās vasarā var aplūkot aļņu un stirnu ragu kolekciju. Edvīns Kļaviņš, pa mežu staigājot “samakšķerējis”, kā viņš pats dēvē savu nodarbošanos, 323 ragus.
Alsviķu pagasta “Pidiķu” mājās vasarā var aplūkot aļņu un stirnu ragu kolekciju. Edvīns Kļaviņš, pa mežu staigājot “samakšķerējis”, kā viņš pats dēvē savu nodarbošanos, 323 ragus.
“Lasot brūklenes, atradu aļņa ragu, tad otru un vēl trešo. Radās interese. Tāpat kā makšķerniekam gribējās izvilkt vēl kādu “zivi”,” par savu hobiju “Dzirkstelei” stāsta E.Kļaviņš.
Sirmajam vīram ir 88 gadi, bet tikai pirms astoņiem gadiem viņš pārtraucis trofeju meklējumus. Gandrīz gadsimta ceturksni E.Kļaviņš devies tālos gājienos pēc ragiem. “Kad braucu no Rīgas, izkāpu no autobusa Apes krustā un tad pa mežu devos uz “Pidiķiem”. Nakti pārgulēju kapsētā. Ir gadījies, ka sešas reizes neko neatrod, bet vienā reizē pārnes mājās deviņus ragus – tas ir rekords,” lepojas E.Kļaviņš. Kolekcionārs klāsta, ka aprīlis ir ražīgākais ragu laiks. Aļņi savu rotu nomet decembrī vai janvārī, bet atrast to var tad, kad nokusis sniegs. Ja liels alnis, tad pēc viena raga nomešanas otrs “velk galvu uz vienu pusi”, tāpēc tam jābūt turpat netālu. Tomēr gadās, ka visu dienu jānostaigā. Ja ziemā maz sniega, aļņi klejo pa kārklu audzēm un pļavām. Turpretim sniegotās ziemās staltradži posta priežu jaunaudzes.
E.Kļaviņš atceras gandrīz katru ragu atrašanas vietu. “Labākie ragu eksemplāri ir Rīgas dzīvoklī. Vislielākie ir deviņu žuburu ragi,” norāda kolekcionārs. Ne visi pārī salikti ir viena aļņa ragi. Taču to nemaz tik viegli nevar pateikt, ir vai nav pāris. E.Kļaviņš domā, ka viņam divas reizes izdevies atrast viena aļņa ragus, tik līdzīgi tie ir. Taču no tik lielas kolekcijas nav grūti arī izraudzīties pāri. “Reiz vasarā aiz papardēm ieraugu staltus ragus. Lielā priekā gribu tos jau ņemt, bet ragi pieceļas un aiziet,” kuriozu atceras E.Kļaviņš.
Lielākos ragus “pēdējam dzīvajam Latvijas laika prokuroram” sagādāja liktenis – izsūtījums pie Klusā okeāna.
“31 dienu braucām vagonos uz Sovetsku. Dzeloņstiepļu nožogojumu vēl tagad negribu redzēt. Kad 1955.gadā dabūju pasi, atkal jutos kā cilvēks,” akcentē E.Kļaviņš. Bet neveiksmīgiem medniekiem “ragus uzliek” kolekcionārs. “Mednieki trofejas veido ar aļņa galvu. Ja nav izdevies nevienu nošaut, uzdāvinu ragus,” apliecina E.Kļaviņš.
