Vairāki Latvijas rajonu lauksaimniecības konsultāciju biroju vadītāji un zemnieki, kam interesē bioloģiskā lauksaimniecība, divas dienas – 13.un 14.augustu – pavadīja Somijas dienvidu daļā, kur ciemojās vairākās somu zemnieku saimniecībās.
Vairāki Latvijas rajonu lauksaimniecības konsultāciju biroju vadītāji un zemnieki, kam interesē bioloģiskā lauksaimniecība, divas dienas – 13.un 14.augustu – pavadīja Somijas dienvidu daļā, kur ciemojās vairākās somu zemnieku saimniecībās.
Brauciena mērķis – bioloģiskās saimniekošanas pieredzes gūšana Somijā. Šādu iespēju sagādāja Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centrs. No Gulbenes rajona Somijā bija rajona lauksaimniecības konsultāciju biroja vadītāja Vilhelmīne Gargurne, bioloģiskās lauksaimniecības speciāliste Inta Serģe, SIA “Brīvzemnieki” vadītāja Gunta Biteniece un Lizuma pagasta zemnieku saimniecības “Velēna” saimnieks Ilmārs Apsītis.
“Tās bija iespaidiem un informācijas bagātas dienas, kas pārliecināja, ka bioloģiskajā lauksaimniecībā strādājam līdzīgi un Latvijā dažviet somus esam apsteiguši. Priecājos, ka bioloģiskā lauksaimniecība aizvien noteiktāk iekaro savu vietu, bet tie zemnieki, kas devās uz Somiju, lai izlemtu, kā saimniekot, mājās atgriezās pārliecināti, ka vēl aktīvāk pievērsīsies bioloģiskajai lauksaimniecībai,” saka V.Gargurne.
Saimnieko daudzveidīgi
Brauciena dalībnieki Somijā iepazinās ar zemnieku darbu četrās saimniecībās, kur strādā ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm. Pirmajā no tām stāstīja, kā iespējams izvērst daudznozaru saimniekošanu. “Zemnieks Labbi audzēja graudus, nodarbojās ar lopkopību, produkcijas pārstrādi, garšaugu audzēšanu un aprūpēja siltumnīcas. Mani šī darbības sadrumstalotība pārsteidza. Šādi saimniecība strādā kopš 1985.gada, tiekot galā ar 50 hektāriem graudaugu platību, 50 liellopiem, 20 gaļas lopiem. Tā atrodas apmēram simts kilometru rādiusā no Helsinkiem, tāpēc ir iespējama veiksmīga produkcijas realizācija. Pieprasījums pēc bioloģiski tīras lauksaimniecības produkcijas aizvien palielinās. Saimnieks atzina, ka, ja vienā gadā kāda no nozarēm pieviļ, tad to “izvelk” pārējās,” stāsta V.Gargurne un atzīst, ka pārsteidzoša bijusi somu pieredze uzturā lietot dažādus garšaugus. Bijusi iespēja apskatīt kalti, kas paredzēta tikai garšaugu kaltēšanai. “Saimnieki garšaugus vāc, žāvē un fasē pārdošanai. Patika, ka siltumnīcā garšaugus audzē podiņos. Vienā podiņā stādot tikai vienu garšaugu vai veidojot to buķeti. Tāpēc, iegādājoties podiņu ar garšaugiem, ar tiem iespējams mieloties visu gadu. Arī mums jāmāca cilvēki audzēt un uzturā lietot dažādus garšaugus, jo Gulbenes rajonā garšaugu audzētāju nav daudz. Pretējā gadījumā pazīstam tikai dilles, ķiplokus un veikalā pirktus piparus,” saka V.Gargurne.
Nodarbojas ar augkopību
Somijā arī tās zemnieku saimniecības, kas nodarbojas tikai ar augkopību, neizmanto lielas platības, bet, rūpīgi izplānojot katru hektāru, gūst labas ražas. “Latvijā akcentējam lielās zemnieku saimniecības, bet somi pēc tām netiecas,” saka V.Gargurne un stāsta, ka otrajā saimniecībā audzēti graudaugi deviņu, bet kartupeļi sešu hektāru platībā. Meža platības – 50 hektāri. “Pārsteidza lauku tīrība. Radās neticība: kā tas vispār iespējams? Izzinot somu zemnieku pieredzi, sapratām, ka tas iespējams, pareizi apsaimniekojot sējumu un stādījumu platības. Ja Latvijas tīrumos nezāles krājušās vairākus gadus, tad Somijā tās nemitīgi apkaro,” stāsta V.Gargurne.
Mudina palikt laukos
“Iepazināmies arī ar Hugguomas tautskolas darbu, kur mums notika seminārs. Skolai ir ievērojama pieredze un stāžs. Tautskolā iespējams apgūt vairākus senos amatus, piemēram, laivu būvi, adīšanu un aušanu, dekoratīvo krāsošanu, notiek dažādi semināri. Apmācības notiek pieaugušajiem, ar kuriem strādā astoņi darbinieki. Nodarbības notiek zviedru un somu valodā. Skolu finansē valsts, audzēkņiem ir stipendijas un dažādi pabalsti. Tiek darīts viss, lai jaunatne nebrauktu mācīties uz pilsētu, bet paliktu strādāt laukos. Somijā gandrīz katram laukos dzīvojošajam pieder laiva un meža platības, tāpēc laivu darināšanas iemaņas tiek turētas godā,” stāsta V.Gargurne.
Cep maizi
V.Gargurne atzīst, ka pārsteigums bijis zemnieku saimniecībā skatītā nelielā maizes ceptuve, kur pārstrādā pašu audzētos un iepirktos graudus. “Somijā nogaršotā maize radīja iespaidu, ka tā sastāv no divām garozām. To nevar salīdzināt ar, piemēram, “Ķelmēnos” cepto produkciju. Zemnieks lepojās ar maizīti un lielīja 20 hektāru platību, kas ir viņa saimniecības peļņas avots. Maizes ceptuve iekārtota atbilstoši Eiropā noteiktajiem standartiem. Jautājām, kā iespējams iztikt ar šādu zemes platību un gūt peļņu, realizējot nelielu maizes apjomu. Saimnieks bija pārliecināts, ka desmit gados ceptuve sevi atpelnīs un būs iespējams samaksāt bankas doto aizdevumu,” stāsta V.Gargurne. Viņa salīdzinājusi arī valsts atbalstu zemniekiem Somijā un Latvijā. “Somijā valsts maksā zemniekam, ka viņš uztur ražošanu, saglabā dabiskās pļavas, nodarbojas ar gaļas lopu audzēšanu, ir arī hektāra atbalsts un citi. Vairākiem zemniekiem jautājot, kāda ir dažādo pabalstu summa, uzzinājām, ka tie ir vairāk nekā četri simti latu,” skaidro V.Gargurne.
Rūpīgi plāno
Somi nerīkojas spontāni: nolemj un dara. Vispirms viņi rūpīgi visu plāno. Tas attiecas arī uz bioloģisko lauksaimniecību. Valsts ar zemnieku līgumu slēdz tikai pēc piecu gadu pārbaudes laika, kad pierādīts, ka saimniecībā izprot bioloģiskās saimniekošanas metodes, nezāļu apkarošanā un ražu ieguvei neizmantojot ķimikālijas, bet strikti izmanto agrotehniskās metodes, augu seku maiņu un zaļmēslojumu. “Somijā sapratām, ka mums ir vairāk paņēmienu, kā bioloģiskajā lauksaimniecībā cīnīties pret slimībām, kaitēkļiem un nezālēm,” atzinīgi vērtē V.Gargurne. Par veiksmīgu salīdzinājumu viņa uzskata augsnes darbības salīdzinājumu ar cilvēka zarnu darbību. “Somi mūs pārliecināja, ka cilvēkam nav tiesību uzskatīt, ka viņš zina visu, ka ir jāprot tas, ko tu dari,” saka V.Gargurne.
Fakti
Somijā kilograms rudzu maksā septiņus, astoņus santīmus.
Kilograms kviešu atkarībā no olbaltumvielu satura – 13, 14 santīmus.
Pārtikas auzas – desmit, bet lopbarības auzas – sešus santīmus.
Pārtikas miežu – desmit, bet lopbarības – sešus santīmus.
Alus miežiem ir īpaša cena.
