Gulbeniete Zanda Prancāne atzīst, ka jūtas brīva. Kaut arī tagad, pēc Gulbenes ģimnāzijas beigšanas, brīvībai ir pavisam cita garša un izpratne.
Gulbeniete Zanda Prancāne atzīst, ka jūtas brīva. Kaut arī tagad, pēc Gulbenes ģimnāzijas beigšanas, brīvībai ir pavisam cita garša un izpratne. “Šķiet, ka tā ir atbildība, kas liek cilvēkam kļūt pieaugušam, domāt tālāk. Spriest un izanalizēt to, kas dzīvē ir visvajadzīgākais. Mācoties ģimnāzijā, tu vienmēr vari aiziet mājās, aizvērt savas istabas durvis. Vecāki ir sarūpējuši visu. Tagad vairs tā nebūs,” secina Zanda.
Zanda smejoties stāsta, ka kādreiz domājusi, ka pilnai dzīves laimei vajag ģimeni ar astoņiem bērniem. “Tomēr tā nav. Es gribu dzīvot mierā. Nevēlos skriet, sasniegt kādas virsotnes. Man jājūtas labi, nevis kaut kas jāsasniedz. Tādēļ droši var teikt, ka neesmu karjeras cilvēks,” uzskata Zanda.
Zanda gadu pavadīs Īrijā. “Iemācīšos īru angļu valodu. Skaisti. Es tā esmu vēlējusies. Sākumā iedomājos, kā es gadu svešumā izturēšu bez ģitāras. Bez tās es nevaru, tādēļ ņemšu līdz. Tad, kad būs skumji, spēlēšu. Neko konkrētu, tikai tā brīža emocijas,” atzīst Zanda.
Viņai nepatīk ceļot. “Ja mani ieliktu kādā “pareizā” valstī un liktu skatīties un apbrīnot kādu senlaicīgu pili, es nespētu. Tas ir garlaicīgi. Labāk gulēt Spārītes parkā un izbaudīt to, kādas debesis ir mājās,” saka Zanda.
Viņa uzskata, ka ar dzīves principiem, kādi ir viņai, ir grūti dzīvot. “Esmu kristiete. Vienaudžu nostāja reizēm ir negatīva, nesaprotoša, noraidoša. Un tad ir grūti. Nekas nevar būt labāks kā būt kopā ar Dievu, būt labam kristietim. Bet otrā ausī vienmēr čukst kāds kārdinātājs, un reizēm tas runā skaļāk par Dievu,” uzskata Zanda.
Viņa vēlētos kļūt par režisori. “Esmu jau izdomājusi sižetus vairākām filmām. Viena no tām ir par sāpēm, par cilvēku, kas visu dzīvē dara, lai spētu lidot. Un viņš to izdara, kaut tas viņam maksā dzīvību,” iecerēs dalās Zanda.
Arī viņa vēl dzīvojot sapņos. “Tā ir vieglāk. Arī šī pasaule ir skaista, bet tajā iespējams pieredzēt tik ļoti lielu vilšanos un sāpes, ka rodas vajadzība paslēpties sapņos,” domā Zanda.
