Justīne Lāce atzīst, ka nav labākas un jaukākas grāmatas par Vinniju Pūku. “Viņš ir lācis, un es esmu Lāce.
Justīne Lāce atzīst, ka nav labākas un jaukākas grāmatas par Vinniju Pūku. “Viņš ir lācis, un es esmu Lāce. Viņam galvā ir zāģu skaidas un man arī. Viņš ir dzejnieks un es arī. Abi esam līdzīgi,” smej Justīne.
Viņa iestājusies Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā. Mācīsies par pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju. “Tomēr joprojām saglabāju cerību iestāties Mākslas akadēmijā, vēlos studēt mākslas vēsturi. Mans mīļākais mākslinieks ir Mikelandželo. Viņa darbos redzamas skaistas sāpes. Darbā “Pieta”, kur Marija klēpī tur Jēzu, kas noņemts no krusta, redzamas visas pasaules sāpes, ko var izjust māte,” uzskata Justīne.
Šogad viņa pirmo reizi devusies svētceļojumā uz Aglonu. “Tas bija fantastisks laiks. Mums bija jauka grupa. Ar viņiem es būtu gatava iet vēl deviņas dienas. Man svarīgs bija ceļš. Aglona, kur bija daudz tautas, pūlis, vairs nespēja mani aizraut. Bet ceļā – tur es izjutu visu,” atceras Justīne.
Viņa cilvēkus dalot divās grupās – zemes un mākoņu cilvēkos. “Pirmie ir praktiski, loģiski, aprēķinātāji. Otrie dzīvo pa mākoņiem. Protams, tie otrie kādreiz ar dibenu atsitas pret zemi, bet tas netraucē viņiem atkal uzlidot mākoņos. Es piederu pie šiem otrajiem,” atzīst Justīne.
Stājoties akadēmijā, viņa pabijusi pie jūras. “Tur citādāk raisās domas. Radās fantāzijas, cik tālu iet jūra. Sākās lidojums līdz Zviedrijai un atpakaļ,” smej Justīne.
Viņa stāsta, ka brīvajā laikā labprāt guļ. “Es sapņoju, un tur rodas mani stāsti. Esmu uzrakstījusi romānu “Arī tāda…”. Pašai tagad šķiet, ka tas ir nedaudz naivs. Ceru, ka nākamais būs patiesāks un vērtīgāks,” saka Justīne.
