Ginekoloģe Rita Skrastiņa Gulbenes slimnīcā strādā jau 25 gadus.
Ginekoloģe Rita Skrastiņa Gulbenes slimnīcā strādā jau 25 gadus. Viņa atzīst, ka šajā laikā redzējusi prieku un bēdas, dzīvību un nāvi. Pati stāvējusi tam klāt un vēlējusies, lai katra sieviete būtu vesela, laimīga un māte.
“Kad nolēmu studēt medicīnu, biju izlēmusi kļūt par ķirurģi. Studiju laikā izkristalizējās doma, ka vēlos strādāt tikai ar sievietēm. Taču tolaik Rīgas Medicīnas institūtā, ja vēlējās kļūt par ginekologu, bija nepieciešams apmeklēt kursus, kas notika tikai vakarā. Es to nevarēju, jo bija piedzimis dēls. Tādēļ studijas beidzu kā terapeite, un, ņemot vērā to, ka Rīgā strādāt palika tikai cittautības pārstāvji, mani un vīru nosūtīja uz laukiem – Jaungulbenes slimnīcu,” atceras R. Skrastiņa.
Viņa norāda, ka Jaungulbenē veikusi darbu, ko tagad dara ģimenes ārsti. “Tur bija bērni, pieaugušie. Bija brūču šūšana, pat dzemdību pieņemšana. Kad Gulbenes slimnīcā bija nepieciešams ginekologs, es piekritu šim darbam. Viena pati. Neko nezinot. Ar lielu dūšu un pārliecību, ka visu zinu. Toreiz palīgos atsūtīja manu vīrabrāli – ginekologu Jāni Skrastiņu. Daudz ko no viņa iemācījos, arī to, ka šo darbu var veikt tikai tad, ja mīl sievieti,” saka Rita Skrastiņa.
Starp pacientu un ārstu jāvalda uzticībai
“Kad strādāju par terapeiti, jutu, ka nevaru strādāt ar vīriešiem, nevaru rast ar viņiem kontaktu. Tagad, kad esmu ginekoloģe, zinu, ka varu droši runāt, attaisnot pacienta vēlmes, justies noderīga. Es vienmēr esmu vēlējusies izprast sievieti, iedziļināties, viņu uzklausīt. Dažreiz sieviete neatklājas, nestāsta par savām problēmām un sūdzībām. Tad es uzsāku šo sarunu,” atzīst R. Skrastiņa.
Ginekologs atbild par divām dzīvībām
“Es šajos gados esmu redzējusi daudz prieka un arī sāpes, kad no dzemdību nodaļas mamma mājās aiziet viena. Es esmu redzējusi to sieviešu prieku, kam izdevies saglabāt grūtniecību, un arī tādu prieku, kad sieviete pie ārsta atbrīvojusies no nevēlamas grūtniecības. Atbildību par bērnu uzņemas māte. To pirmo domu – viņam būt vai nebūt. Kad pie manis atnāk sieviete, kas ir gaidībās, es zinu, ka atbildu par viņu un par vēl kaut ko, kas ir tik mazs un neredzams. Bet viņš ir,” saka R. Skrastiņa.
Ārste atzīst, ka, apstiprinot sievietei grūtniecību, viņa ieturot īsu klusuma brīdi, lai justu, kāda būs pacientes reakcija. “Ja viņa saka, ka dzemdēs, tad no sirds pazūd vārdos nepasakāms smagums. Sievietes vēlmi pārtraukt grūtniecību nekad nevar atbalstīt un apzvērēt, ka tas ir risinājums. Citreiz esmu domājusi par tām sievietēm, kuru dzīvesveids neļauj dzemdēt bērnus, – dzērājām, vieglas dzīves piekritējām. Bērns būs nelaimīgs par šādu māti, viņš var piedzimt nevesels, bet arī tas, protams, neattaisno abortu,” uzskata ārste.
Bērns ir dzīvība jau pirmajās nedēļās
“To es varu apzvērēt, ka viņš ir dzīvs arī tad, kad māte viņu vēl nejūt. Viņš ir maziņš, bet viss jau ir – galviņa, rociņas, kājas. Galu galā viņam jau ir sirds, kas pukst. Citreiz, kad māmiņa vēl nav pārliecinājusies par grūtniecību, tiek veikta ultrasonogrāfija, kurā sievietei parādu bērna sirsniņu. Daudzas, to redzot, ir pārdomājušas un atteikušās no aborta, jo redzēt savu bērnu un no tā atteikties ir grūti. Tajā brīdī ierunājas mātes balss,” atzīst R.Skrastiņa.
Abortu grūti pārdzīvot psiholoģiski
“Daudzas sievietes ir atzinušas, ka abortu izdarīt ir psiholoģiski smagi. Citas abortu saista ar nepatīkamām izjūtām, bet citas – ar atteikšanos no savas daļiņas. Kad sieviete ierodas, viņa ir saspringta, tad nāk atslābuma brīdis, pēc kura sākas sevis šaustīšana. Tajā brīdī es viņai norādu, ka viss ir beidzies, šī bērniņa vairs nebūs, vairs tāda nebūs, un tur neko nevar palīdzēt,” norāda R. Skrastiņa.
Sievietes daudz slimo
“Vairs nav dispanserizācijas, kas kādreiz nodrošināja sieviešu veselības pārbaudi un kontroli. Veidojas situācija, ka sievietes pazūd no ginekologu uzraudzības. Ne mazums ir sievietes, kam konstatēta saslimšana, bet pie ārsta nenāk. Vēlāk atklājas, ka slimība jau ir ielaista. Tagad pateikt, cik ir slimu sieviešu, nav iespējams. Ar pārmaiņām, kas notikušas valstī, sievietes veselākas nav kļuvušas,” atzīst R. Skrastiņa.
Slimības nosaka dzīves stils
Viņa norāda, ka slimošanā liela ietekme ir dzīves stilam. “Par ginekoloģiju var runāt jau tad, kad meitene vēl nav piedzimusi. Lai meitene attīstītos vesela, nepieciešama laba pārtika, normāls dzīvesveids. Jo veselāka mamma, jo veselāka viņai meita. Tad, ja sieviete grūtniecības laikā smēķē, lieto alkoholu, piekopj izlaidīgu dzimumdzīvi ar gadījuma partneriem, tad nekas labs nav gaidāms, jo mamma par bērnu nav domājusi. Jaunās māmiņas bieži neiedomājas, cik svarīga ir meitenes kopšana, mazgāšana jau bērnībā. Arī par mēnešreizēm un pubertātes īpatnībām mammai jābūt pirmajai, kas pastāsta un izskaidro. Arī nodarbošanās ar sportu uz sievietes veselību atstāj pozitīvu ietekmi,” norāda R. Skrastiņa.
Nav jākļūst par lētu preci
“Man nebija pieņemams Anitas Plūmes uzskats, ka katrai meitenei vai sievietei somiņā līdzi jānēsā prezervatīvi. Tas, manuprāt, grauj sievietes pašcieņu. Par to nav jādomā tikai meitenei. Turklāt 13, 14 gadi nav pieņemams vecums dzimumdzīvei. Viņa vēl nav nobriedusi šādām attiecībām. Es kādreiz apbrīnoju tās meitenes, kas draudzējas ar puisi, kurš katra vārda galā lieto lamuvārdu. Tas aizskar meitenes godu, nepieņemami, ja viņa nespēj puisim aizrādīt, ja viņš meitenes uzskatus neņem vērā,” uzskata R. Skrastiņa.
Viņa atzīst, ka dzimumattiecības varētu uzsākt 18, 19 gados. “Organisms ir nobriedis, ir regulāras mēnešreizes. Turklāt šajā vecumā cilvēks jau sāk atbildēt par savu rīcību, jūtām. Nākas redzēt meitenes, kam jau kā pusaudzēm iestājusies grūtniecība. Viņa nemaz neaptver, ka kļuvusi māte. Ka tā brīža vieglais lēmums par abortu atstās iespaidu uz visu mūžu, ka sieviete, iespējams, nekad nekļūs māte. Es esmu redzējusi pārdzīvojumu, ka sieviete vēlas bērnu, bet grūtniecība neiestājas jaunības kļūdas dēļ. Un tas ir smagi,” saka ārste.
Uzticas pretapaugļošanās līdzekļiem
“Protams, hormonālie pretapaugļošanās līdzekļi un prezervatīvi ir visefektīvākie. Turklāt tie neatstāj iespaidu uz sievietes veselību, ja tiek izvēlēts pareizais preparāts. Hormonālā terapija izveido stingru menestruālo ciklu, rada mazāk sāpīgas mēnešreizes. Daudzas sievietes izsargājas, ņemot vērā bioloģisko kalendāru – auglīgās un neauglīgās dienas. Bet šādas dienas nav visām sievietēm. Sievietei, kas var izsargāties no grūtniecības ar šo metodi, jābūt noteiktam menestruālajam ciklam. Bet, tiklīdz cikls iziet no ierindas stresa, slimības vai citu iemeslu dēļ, šī metode vairs nepalīdz. Ir sievietes, kam grūtniecība iestājusies arī mēnešreižu laikā. Izskaidrojums tam ir vienkāršs – cik dzīvotspējīga ir olšūna un spermatozoīdi. Bieži apaugļošanās notiek tikai trīs, četras dienas pēc dzimumakta. Metodi, kas vislabākā un ērtākā sievietei, noteiks viņa pati, ņemot vērā pašsajūtu un veselību,” skaidro R. Skrastiņa.
