Mirdza Sīle izsūtījumu piedzīvo un pārdzīvo divas reizes
Okupācijas režīms bez tiesas uz Sibīriju 1941.gada 14.jūnijā izsūtīja 15 425 Latvijas iedzīvotājus. Starp viņiem bija arī 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem. Gulbenietei Mirdzai Sīlei tolaik bija tikai četri gadi, kad viņa kopā ar māti un abiem brāļiem tika izvesta no Baltinavas pagasta uz tālo Krasnojarskas novada Nazarovas rajonu. Latvijā viņa nelegāli atgriezās 1946.gada septembrī.
Latvijā atgriežas nelegāli
“Mammu un mūs – trīs mazus bērnus – izsūtīja bez tēva. Viņš iebēga mežā, jo mēs zinājām, ka mūsu ģimene ir izsūtāmo sarakstā. Mammai tēvs jau 1939.gadā bija teicis, ka karš būs neizbēgams un, ja viņam lemts iet bojā, tad lai tas notiek Latvijā. Mājās palika arī tēva māte, kura nebija izsūtāmo sarakstā. Uz Latviju atbraucām tikai trijatā, jo brālis Gunārs Sibīrijā noslīka,” atceras M.Sīle.
“Mūs veda uz Abreni. Mammas māte, uzzinājusi, ka meitu izsūta kopā ar bērniem, ieradās dzelzceļa stacijā un iedeva sava brāļa adresi, kurš kopā ar ģimeni uz Sibīriju bija aizbraucis tad, kad mana mamma vēl bija pavisam maza. Ja nebūtu šīs adreses un radinieku palīdzības, mēs izsūtījumā nebūtu izdzīvojuši, jo sākās bads, nebija silta apģērba un apavu. Mamma stāstīja, ka pirmajā izsūtījuma gadā nomiruši ļoti daudzi bērni un veci cilvēki,” stāsta Mirdza.
Viņas mamma sākusi sarakstīties ar Sibīrijas radiniekiem, kas dzīvojuši apmēram simts kilometru attālumā, un pēc gada nelegāli atstājusi nometinājuma vietu, lai pārceltos pie viņiem.
“Bija kara laiks, tāpēc nebija komandantūras, kur reizi nedēļā vai mēnesī vajadzētu reģistrēties. Kad beidzās karš, atkal nelegāli atgriezāmies Latvijā un dzīvojām pie radiniekiem Šķilbēnos, jo tēvs bija strādājis Baltinavas pagasta valdē un gājis bojā, bet viņa māte – padzīta no mājām kā tautas ienaidnieka māte, mūsu zeme ieskaitīta valsts zemes fondā. Pēc kāda laika pārcēlāmies uz Gulbenes rajona kolhozu “Dzintars” Beļavas pagastā. 1952.gadā mūs izsūtīja otrreiz par nelegālo atgriešanos no Sibīrijas. Tas nebija ceļojums vilciena ešelonā, bet no cietuma uz cietumu, no etapa līdz etapam,” stāsta M.Sīle.
1957.gadā no otrreizējā izsūtījuma Latvijā atgriezusies Mirdzas mamma, bet viņas ceļš mājup atkal uz Šķilbēniem vedis 1959.gadā, kad pēc tehnikuma pabeigšanas Krasnojarskā Sibīrijas taigā nostrādāti vairāk nekā divi gadi. Kopš 1967.gada Mirdza dzīvo Gulbenē, kur aizvadīti darba gadi kādreizējā Rēzeknes celtniecības tresta PMK celtniecības iecirknī (vēlāk RCI) .
Pulcēsies piemiņas pasākumā
Rīt, 14.jūnijā, pulksten 12.00 Gulbenes dzelzceļa stacijā pie piemiņas zīmes politiski represētajiem notiks piemiņas pasākums. Pulksten 12.55 būs izbraukšana uz Litenes kapiem. Atceres pasākumā piedalīsies Latvijas Aizsardzības ministrijas pārstāvji, Nacionālo Bruņoto Spēku (NBS) pārstāvji, Nacionālās Aizsardzības akadēmijas karavīri, zemessargi, Gulbenes rajona padomes, Gulbenes pilsētas domes, Litenes pagasta padomes pārstāvji, NBS virskapelāns, Gulbenes rajona Politiski represēto apvienības pārstāvji. Pasākumā piedalīsies arī NBS orķestra grupa. Pasākumu vadīs Stāmerienas pagasta padomes priekšsēdētājs Raitis Apalups. Ar visiem kopā būs arī jaunsargi no Gulbenes, Jaungulbenes un Lejasciema. Jaunsargu dalība genocīda upuru atceres pasākumos ir ikgadēja tradīcija.
