Vēža slimība ir nopietna un sarežģīta cilvēku veselības problēma visā pasaulē.
Vēža slimība ir nopietna un sarežģīta cilvēku veselības problēma visā pasaulē. Tās pētniecībai, profilaksei, efektīvu diagnostikas un ārstēšanas metožu izstrādāšanai ārvalstīs tiek atvēlēts milzum daudz līdzekļu.
Kaut arī Latvijā onkoloģijai, tāpat kā veselības aprūpei kopumā, piešķirtās naudas summas ir visai pieticīgas, tomēr, izmantojot kontaktus ar ārzemēm, Latvijas Onkoloģijas centrā tiek nodrošināta sekmīgāka cīņa ar ļaundabīgajiem audzējiem. Tāpēc tautā valdošajam pesimismam par vēža slimības fatalitāti būtu pamats mazināties.
“Galīgi nepareizs un tumsonīgs ir viedoklis, ka vēža diagnoze pati par sevi jau nozīmē nāves spriedumu. Cilvēki, kas ir šāda uzskata varā, parasti, apjaušot veselības traucējumus, kas varētu liecināt par nopietnāku slimību, cenšas tos ignorēt, neiet pie ārsta, baidās uzzināt patiesību un saka: “Ja man ir vēzis, tad jāmirst. Labāk par to vispār nedomāt”,” saka ārste onkoloģe Laura Klimkāne.
Viņa uzsver, ka dzīves ilgumu pēc vēža diagnosticēšanas nosaka stadija, kurā slimība uzsākta ārstēt. “Vissvarīgākais ir ļaundabīgos audzējus diagnosticēt agrīni. Daudzu dažādu vēžu lokalizāciju gadījumā, ja audzējus ārstē I un II stadijā, cilvēks pēc tam dzīvo ilgus gadus, jūtas vesels un ir darbspējīgs,” norāda L. Klimkāne.
Vēzis var skart jebkuru orgānu
Vēzis var skart jebkuru orgānu. Atkarībā no audzēja atrašanās vietas arī parādās noteikti slimības simptomi. “Krūts vēzis ir visbiežāk sastopamā ļaundabīgo audzēju lokalizācija Latvijas iedzīvotājām, tāpat kā tas ir daudzu rietumzemju sievietēm. Amerikas Savienotajās Valstīs ar krūts vēzi slimo katra devītā sieviete, Latvijā – katra vienpadsmitā. Tāpēc sievietēm regulāri vajadzētu pārbaudīt savas krūtis. Ja sieviete regulāri rūpīgi iztausta krūtis, tad patoloģisku veidojumu laikus viņa var pamanīt pati. Vēža gadījumā agrīnās stadijās sataustāms ciets, grubuļains, bieži vien mazkustīgs, nesāpīgs bumbulītis,” norāda L. Klimkāne.
Viņa norāda, ka ne katrs veidojums krūtīs būs ļaundabīgs. Jaunām sievietēm biežāk novēro fibroadenomas, kas ir labdabīgi audzēji. “Tomēr arī šajā gadījumā nepieciešams veidojumu iespējami ātrāk likvidēt. Visbiežāk ārstēšana, tāpat kā vēža gadījumā, ir ķirurģiska. Nevienmērīga piena dziedzera struktūra ir arī dažādu mastopātijas formu gadījumā. Krūtī bieži vien sataustāmas tādas kā “klimpas” un nereti arī sāpes piena dziedzerī. Tagad mastopātiju īsti vairs neuzskata par priekšvēža slimību, tomēr krūtīm jāpievērš īpaša uzmanība, jo aiz mīkstākas konsistences, elastīgiem sabiezējumiem var slēpties arī kāds neliels, pacietāks ļaundabīgs veidojums,” norāda L. Klimkāne.
Ja sieviete spogulī redz krūts formas izmaiņas, krūšu galiņa ievilkšanos, ādas saraukšanos “citrona miziņā” virs veidojuma, tad tās jau vairs nav agrīnas pazīmes un audzējs parasti ir paliels. “Te slimības sākums ir nokavēts. Ja krūtī atrasts patoloģisks veidojums, bez vilcināšanās sievietei jāvēršas pie ārsta. Nekādā ziņā nevajag nodarboties ar pašārstēšanos. Ja tā pati par sevi nekaitēs, tad tomēr būs zaudēts dārgais laiks,” uzskata ārste – onkoloģe.
Diagnosticēt pavisam mazus krūts audzējus, kurus nevar sataustīt pat pieredzējis ārsts, palīdz mammogrāfija – krūšu rentgenoloģiskā izmeklēšana. Šo izmeklēšanu var veikt arī Latvijas Onkoloģijas centrā, par mammogrāfiju maksājot tikai pacienta nodevu. “Sieviešu iedrošināšanai vēlos minēt pasaulē apkopotos statistikas datus, kas liecina, ka I stadijas krūts vēža gadījumā pēc ārstēšanas piecus gadus un daudz ilgāk dzīvo vairāk nekā 90 procentu slimnieču. Latvijā ārstēšanas rezultāti nav sliktāki,” saka L. Klimkāne. Savukārt gadījumos, kad krūts vēzis ir ielaists (III un IV stadija), bieži vien pat vismodernākā, sarežģītākā un komplicētākā ārstēšana nespēj pagarināt dzīvi uz ilgu laiku.
Sievietei reizi gadā jāapmeklē ginekologs
“Dzemdes kakliņa vēzis pārsvarā rodas uz priekšvēža slimības – displāzijas (t.i., patoloģijas šūnu augšanas, nobriešanas un veidošanās) fona. Ja sieviete regulāri, vismaz reizi gadā, apmeklē ginekologu un viņai tiek ņemta cistoloģiskā analīze (nosaka, vai šūnām ir vai nav anomālijas), tad saslimšanu ar dzemdes kakliņa vēzi iespējams novērst, laikus ārstējot vēždraudes stāvokli. Jaunām sievietēm bērnus radošā vecumā displāzijas, kā arī tā sauktā vēža in situ (kad vēzis skāris tikai gļotādas epitēliju – pašu virspusējo gļotādas kātu un nav ieaudzis dziļāk) gadījumā parasti veic saudzējošu operāciju – dzemdes kakliņa konizāciju, kur izņem tikai konusveida gabaliņu no dzemdes kakla. Pēc šādas operācijas visas sievišķās funkcijas saglabājas. Ja audzējs ir progresējis tālāk, tad jāveic plaša operācija, jāizņem visa dzemde, nepieciešama arī apstarošana,” norāda L. Klimkāne.
Viņa uzsver, ka agrīni diagnosticēts dzemdes kakliņa vēzis ir pilnīgi izārstējama slimība. “Diemžēl Latvijā sievietes nereti ilgstoši izvairās no profilaktiskajām ginekologa apskatēm un pie ārsta nokļūst tikai tad, kad audzējs jau ir ielaists,” saka L. Klimkāne.
Viņa piemin, ka izplatīts ir olnīcu un dzemdes ķermeņa vēzis. “Lielākoties šie audzēji ir vai nu ģenētiski pārmantoti, vai saistīti ar hormonāliem traucējumiem. Sievietēm, kurām ģimenē tuvinieki slimojuši ar krūts, dzemdes ķermeņa, olnīcu vai resnās zarnas vēzi, jābūt sevišķi uzmanīgām un ginekologs jāapmeklē divas reizes gadā, reizēm pat ik pa trim mēnešiem. Ja olnīcu un dzemdes ķermeņa vēzis nav pārmantots, bet vainīgi hormonālie un vielmaiņas traucējumi, tad šīm sievietēm parasti ir jau pastāvējuši riska faktori – aptaukošanās, cukura diabēts, paaugstināts asinsspiediens. Parasti šīm sievietēm nav bijušas dzemdības, vēlu (pēc 52 gadu vecuma) izbeigušās mēnešreizes,” stāsta ārste – onkoloģe.
Viņa uzskata, ka riska grupas sievietēm – tām, kurām pastāv minētie riska faktori vai ir nelabvēlīga pārmantotība – divas reizes gadā jāveic mazā iegurņa ultrasonogrāfija, jo pavisam mazus olnīcu un dzemdes kakliņa audzējus arī pieredzējušiem ginekologiem sataustīt ir gandrīz neiespējami. “Šīm sievietēm ir jāņem aspirāts, tas ir, jāatsūc izmeklējamais materiāls no dzemdes dobuma. Tajā ar mikroskopa palīdzību var konstatēt, vai šūnas nav patoloģiski pārveidojušās,” saka L. Klimkāne.
Vīriešiem galvenokārt – plaušu un prostatas vēzis
Vīriešiem ļaundabīgo audzēju struktūrā otro vietu aiz plaušu vēža ieņem priekšdziedzera jeb prostatas vēzis. “Prostatas vēzi var atklāt profilaktiskajās apskatēs. Vīriešiem būtu jāpievērš uzmanība urīna strūklas izmaiņām. Ja prostatu skāris labdabīgs vai ļaundabīgs audzējs, urīna strūkla kļūst vājāka, mēdz būt ar pārtraukumiem un urīnpūšļa iztukšošana aizņem aizvien ilgāku laiku,” saka L. Klimkāne.
Tradicionāli prostatu profilaktiski izmeklē ar digitāli rektālo izmeklēšanu – ārsts ar gumijas cimdā tērptu pirkstu caur taisno zarnu prostatā satausta patoloģiskus grubuļainus un pārmērīgi cietus veidojumus. Diemžēl vairums vīriešu pret šo apskati izturas noraidoši. Mūsdienās ir iespējams agrīni diagnosticēt prostatas vēzi, nosakot asinīs PSA – prostatas specifisko antigēnu – olbaltumvielu, ko vēža gadījumā prostata izdala palielinātā daudzumā. Vīriešiem šo analīzi pēc 50 gadu vecuma vajadzētu izdarīt reizi gadā,” norāda L. Klimkāne.
Katram vēzim ir sava specifika
“Cilvēki bieži nezina dažādu lokalizāciju audzējiem raksturīgos simptomus. Sākotnēji tie ir maz izteikti un var būt pat netraucējoši. Tieši ar šiem nelielajiem simptomiem sākumā izpaužas gremošanas trakta audzēji. Resnās un taisnās zarnas vēža gadījumā novēro zarnu darbības traucējumus vai izmaiņas. Mēdz būt aizcietējumi, caureja vai pamīšus viens un otrs, pārejošas sāpes vēderā, vēdera uzpūšanās, diskomforta sajūta vēderā, smaguma sajūta pakrūtē, urkšķēšana, atraugas, šķebināšana vai vemšana. Reizēm novēro tikai vispārējus simptomus – ēstgribas zudumu, krišanos svarā, nogurumu, nespēku, paaugstinātu ķermeņa temperatūru, sāpes kaulos un mazasinību. Sevišķi raksturīgs kreisās puses resnās zarnas un taisnās zarnas vēzim ir gļotu un asins piejaukums fekālijām,” skaidro L. Klimkāne. Kaut arī taisnās zarnas audzēji pieder tā sauktajām “vizuālajām lokācijām”, kuras viegli agrīni atklāt elementārās profilaktiskās apskatēs, iztaustot taisno zarnu, tomēr Latvijā šā gada pirmajā pusē ielaists taisnās zarnas vēzis (III un IV stadija) konstatēs 55 procentos gadījumos.
“Barības vada vēzis sākumā izpaužas ar nelieliem rīšanas traucējumiem – šķietamām aizrīšanās epizodēm, kumosa jušanu, tam pārvietojoties pa barības vadu, kā arī ar sāpēm aiz krūšu kaula rīšanas laikā. Mēdz būt biežas atraugas ar gaisu vai veca ēdiena garšu,” noārda ārste – onkoloģe.
Plaušu vēzis sākumā norit bez simptomiem, un to var konstatēt tikai fluorogrāfiski. “Regulāru fluorogrāfiju kā profilaktisku apskati visiem iedzīvotājiem vairs neiesaka. Bet, ja cilvēks ir kaislīgs smēķētājs vai pastāv citi, piemēram, profesionāli kaitīgi faktori, reizi gadā fluorogāfiju tomēr izdarīt vajadzētu. Raksturīga plaušu vēža pazīme ir klepus. Ja cilvēks nesmēķē un viņu ilgstoši moka klepus vai arī smēķētājiem parādās kādas jau pierastā klepus izmaiņas, noteikti vajadzētu apmeklēt ārstu,” uzsver L. Klimkāne.
Viņa norāda, ka nopietns simptoms ir asins stīdziņu parādīšanās krēpās. “Ilgstošs balss aizsmakums var liecināt par balsenes vēzi, kura izcelsmē arī galvenā nozīme ir smēķēšanai, tāpat pārmērīga alkohola lietošanai. Cilvēkiem vajadzētu pievērst uzmanību arī ādai, vai uz tās nav kādi ilgi nedzīstoši plaisājumi. Ādas ļaundabīgie audzēji sākas neuzkrītoši – ādas apsārtums, lokāla zvīņošanās, puscaurspīdīgs mezgliņš. Sāpju vai niezēšanas parasti nav. Ja laikus diagnosticē ādas vēzi, tas ir pilnīgi izārstējams,” uzsver
L. Klimkāne.
