Vienā sestdienā, kad vaļojos mājās, iezvanījās mans tālrunis. Zvanīja viņš. Tā bija pati pirmā reize. Man bija piezvanījis pilnīgi svešs vīrietis. Nosauca sevi par Aldi. Teica, ka mani esot ievērojis jau sen, no paziņām dabūjis mana tālruņa numuru un tagad zvanot man, jo ļoti gribot iepazīties. Es viņam patīkot, jo esot vienīgā tāda superforšā meitene mūsu mazpilsētā.
Biju pārsteigta. Vairāk patīkami. Viņš bārstīja komplimentus. Arī vīrieša balss likās maiga. Tā sildīja. Un es biju viena jau ilgāku laiku savā neatkarīgās sievietes dzīvē. Man, protams, gribējās noticēt, ka šis vīrietis ir atzinis mani par īpašu un iemīlējies. Un es noticēju. Kā tāda padsmitniece!
Viņš rosināja satikties. Piedāvāja, lai es nosaku vietu un laiku. Es sajutos ļoti sievišķīga un iebildu, lai randiņa organizētājs ir viņš pats. Tad Aldis sacīja: “Es tūlīt būšu pie tevis un mēs ar tavu mašīnu izbrauksim zaļumos.”
Biju šokā. Kā… tūlīt?! Tomēr piekritu. Zibenīgā ātrumā metos uz vannas istabu mazgāt matus un veidot frizūru, krāsoties un ģērbties. Un te jau bija zvans pie durvīm. Atvēru. Manā dzīvoklī bez uzaicinājuma ienāca simpātisks vīrietis. Tas pats Aldis. Viņš apsēdās uz mana dīvāna. Es uz mīkstā krēsla iepretim. Viņš jautāja: “Nu, ko tu gribi par mani uzzināt? Jautā!” Es atbildēju: “Neko negribu…”
Viņš iespieda man rokās šokolādi. Un pats palika ceļos noslīcis manā priekšā… Mēs neaizbraucām zaļumos. Viss notika tajā pašā brīdī. Nekad nebiju tik neprātīgi mīlējusies ar vīrieti, kuru ieraugu pirmoreiz mūžā, kuru nemaz nepazīstu. Likās, ka man nemaz nav savas gribas. Viņš darīja ar mani, ko vēlējās. Viņš bija maigas un ārprātīgs vienlaikus. Un es pirmoreiz dzīvē piedzīvotju tādu baudu.
Tā tikties mēs turpinājām regulāri. Viņš piezvanīja, noteica laiku un es, jau gaidīdama viņu, trīcēju kā apses lapa. Mēs bijām neizsakāmi laimīgi. Es joprojām neko nezināju par ši vīrieti.
Un tad kādā dienā es viņu nejauši satiku uz ielas. Viņš nāca man pretim blakus… nepārtotami savai sievai. Viņiem pie rokas bija mazs puika. Un mana Aldim uz labās rokas bija laulību gredzens. Viņš mani gandrīz nepamanīja. Izskatījās tik priecīgs un mīlošs vīrs un tēvs. Un tad pēdējā brīdī ar acu kaktu viņš noķēra manu skatienu, sastinga tikais sekundi un gāja tālāk man garām kā tukšai vietai.
Pēc tā gadījuma viņš man nezvanīja mēnesi. Šodien atkal ir sestiena. Atkal savā tālrunī ieraudzīju viņa numuru. Neatbildēju. Pēc brīža kāds klauvēja pie mana dzīvokļa durvīm. Varbūt viņš? Varbūt arī nē. Es izlikos par beigtu, kaut man ļoti ļoti ļoti gribējās atvērt durvis. Ko darīt?.
