Reizēm ir sajūta, ka ir iespējams noķert savu ēnu, pat saplūst ar
to vienā veselumā. Fantāzijas lidojums nemaldina. Taču realitāte
pieviļ un sāpina. Arī mūžīgais bērns ar Pītera Pena dvēseli, kas
publiski bija pazīstams kā Maikls Džeksons, to zināja. Nu viņš ir
pametis šo pasauli, kuru bija savaldzinājis un kura viņu gan
dievināja, gan noliedza. Viņš dāvāja sava talanta enerģiju
pasaulei.Un šī enerģija ir palikusi tepat. Starp mums. Viņš ir
pametis savu paša radīto reālo Nekurienes zemi, lai beidzot būtu
pilnīgi brīvs gan no tās, gan no citu uzspiestajiem priekšstatiem
un no savas Doriana Greja ģīmetnes.
50 gadi viņam bija vecums, kura noteikumiem viņš atteicās
pakļauties. Jau krietni senāk viņš bija sācis šo dumpi, ko pasaule
uzsskatīja tikai un vienīgi par farsu. Savādums, citādums vēl būtu
mazākais, uz ko viņš pretendēja. Maikls Džeksons ne tikai gribēja
apturēt laiku, viņš gribēja to pagriezt atpakaļ. Grūti pateikt –
sevis, sava citāduma vai fanu dēļ, vai tālab, lai uzlabotu savu
finansiālo situāciju, nokārtotu parādus. Parādi… Tas ir tik
saprotami šodien gandrīz katram.
Pagriezt laiku atpakaļgaitā… Vai mākslinieks to var? Var!
Bet tikai garīgi, fiziski ne. Un tas sāp. Bet sāpes var nogalināt.
Kā gribas pagriezt laiku atpakaļ! To vēlamies gandrīz ikviens kaut
reizi mūžā. Lai atgrieztos kaut uz mirkli kādā īpašā situācijā,
novērtējumā, attieksmē, sajūtās vai vienkārši jaunībā, bērnībā.
Domās to spējam. Un tas palīdz dzīvot, atcerēties, neaizmirst,
samierināties un ticēt. Tuvojas Pēterdiena un starp daudziem labiem
cilvēkiem, kas nes vai nesuši šo vārdu, prātā nāk arī viņš. Kas
viņš bija, kas viņš ir – ģēnijs, klauns, cilvēks?
