Gunita Irbe: “Dvēseles pavisam noteikti plok lēnāk nekā naudas maki.”
“Debess mala kā uzplēsta sirds. Izrādās – var arī skaisti sāpēt – un nejautāt – kāpēc.” Šīs šķienerietes Gunitas Irbes pārdomu rindas raksturo viņu pašu. Lai arī mūža sapnis Gunitai ir medicīna, tomēr dzīvē ir iegrozījies tā, ka viņa ir studējusi filoloģiju un pedagoģiju, bet pašlaik strādā Galgauskas pamatskolā par skolotāju.
Lai arī dzīvē bieži ir tādi brīži, kad dvēsele ir skumja, viņa cenšas būt optimiste, kura ik pa laikam uzraksta kādu pārdomu rindu par to, ko jūt.
“Ja dzeja ir dvēseles pārdomas, tad dzejā var redzēt, ko jūt mana dvēsele. Vairāk tiešām manās pārdomās dominē skumjš noskaņojums, bet ir arī saulaini brīži,” teic Gunita.
Vēloties uzzināt, vai Gunita sevi sajūt kā dzejnieci, viņa pieticīgi norāda, ka ir vienkārši Gunita un saukt sevi par dzejnieci – tas būtu pārāk skaļi teikts.
“Tas vienkārši ir mans aicinājums – rakstīt dzeju.”
Jaunā sieviete neslēpj, ka klusa doma ir gan viņai, gan viņas tuvajiem, ka kādreiz dvēseles pārdomu rindas aizies arī tautās. Gunita spriež, ka dzīvē viss notiks tad, kad tam jānotiek. Kad būs lemts notikt, tad arī viņas dzejas grāmata nonāks dzejas mīļotāju rokās.
“Pagaidām tas ir skaists sapnis – izdot grāmatu, bet tajā pašā brīdī es ļoti priecājos, ka tas, ko es kādreiz pasaku, ir svarīgs arī kādam citam cilvēkam. Un, ja es jūtu, ka tam cilvēkam tas ir svarīgi, tad es par to ļoti piedomāju. Tieši šī sajūta un apziņa varbūt dos vēl lielāku spēku solim, izdot savu dzejas grāmatu,” stāsta Gunita.
Atsevišķi Gunitas dzejoļi gan ir parādījušies arī plašākam lasītāju lokam, jo tie ir bijuši publicēti gan vietējā presē, gan laikrakstā “Saskarsme”, žurnālā “Patiesie stāsti”, kā arī Gulbenes bibliotēkas mājaslapā. Gunita atceras, ka pirmā publikācijā laikrakstā bijusi apmēram pirms pieciem gadiem, un sajūta, redzot savu darbu, kurš nonācis pie cilvēkiem, bijusi vienkārši interesanta.
“Grūti pateikt, vai tas, ko es rakstu, ir dzejoļi. Es tos saucu par dvēseles pārdomām. Kaut gan cieši turos pie domas, ka profesionāli uzrakstīts dzejolis nemaz nevar būt, jo man šķiet, ka dvēselei tās profesionalitātes vienkārši nav. Tu vienkārši pasaki to, ko tu jūti. Tas arī ir tas skaistākais un būtiskākais tajā brīdī,” spriež Gunita.
Jo dziļāka krīze, jo dziļākas pārdomas
Viņa ir pārliecināta, ka tieši tagad, kad mūsu valsts iedzīvotājiem ekonomiskajā ziņā klājas slikti, ir īstais laiks, lai rakstītu savas pārdomas.
“Jo dziļākā krīze, jo cilvēkiem rodas dziļākas pārdomas. Dvēseles pavisam noteikti plok lēnāk nekā naudas maki,” saka Gunita un cenšas izskaidrot, kā viņai rodas viņai šīs pārdomas, kuras vēlāk tiek pierakstītas speciālā kladītē.
“Tas atnāk pats no sevis. Kādreiz tu esi kaut ko izjutis, bet tie īstie vārdi, lai to uzrakstītu, atnāk tikai pēc kādiem pāris mēnešiem. Jo tad jau pārdzīvoto esi izstaigājis, daudz ko sapratis un jau raugies ar citu skatījumu uz to. Katrā ziņā es nesēžu galvu saķērusi un nedomāju, kā uzrakstīt skaistāk un brīnišķīgāk. Tāpēc jau man šķiet, ka to, ko esmu uzrakstījusi, nemaz nevar nosaukt par noslīpētu dzeju. Es vienkārši rakstu to, kas ir uz sirds.”
Vaicājot, vai dzejoļi nerodas sapņos, Gunita smaidot atzīst, ka tā gan ar viņu nenotiekot. Taču ir gadījies, ka, dodoties vakarā pie miera un pārdomājot dienas gaitu, kaut kādas pārdomas atnāk pašas par sevi.
“Tad ceļos augšā un pierakstu. Bieži vien tās pierakstu arī telefonā, ja es jūtu, ka no tā vārda vai domas var kaut kas sanākt, bet pārsvarā man līdzi ir dvēseles pārdomu kladīte,” stāsta jaunā sieviete.
Viss sākās Stāķu pamatskolā
Cilvēks droši vien dzīvo un nemaz nezina, kurā brīdī savā dzīvē un pasaulei gribēsies kaut ko pateikt. Tā noticis arī ar Gunitu. Viņa stāsta, ka dvēseles pārdomu pierakstīšanas iesākums ir bijis ļoti interesants.
“Viss iesākās Stāķu pamatskolā, kurā es mācījos. Tie bija skolotāji, kuri mani uz šī ceļa ļoti nemanāmi un ļoti prātīgi virzīja. Jo skolotājs jau laikam ir tas, kurš šo būtību arī pamana,” stāsta Gunita.
Kādā no skolas dzejas pasākumiem skolotāji saviem skolēniem obligāti likuši sacerēt dzejoli. Gunita atceras, ka īsti nesapratusi, kā tas būs – sēdēt un rakstīt.
“Pirmais dzejas mēģinājums bija par zvaigzni. Tieši šajā mirklī, kad tapa pirmās manas pārdomu rindas, kaut kas manī notika, kaut kas atvērās. Un tad, kad esi uzdrošinājies pateikt kaut ko vienreiz, tad pēc tam pilnīgi neapzināti un nejauši tas notiek pats no sevis. Tas nāk vēl un vēl,” saka Gunita.
Arī viņas ģimenē ļoti augstu vērtē literatūru, īpaši dzeju, bet talants savas pārdomas uzlikt uz papīra ir tikai Gunitai. Savukārt apkārtējiem par to ir prieks.
“Mana ģimene man ir milzīgs atbalsts ikdienā. Kad es redzu prieku viņu acīs, tad man arī vairāk neko nevajag.”
Pārdomas ir par dzīvi
Gunita ir pārliecināta, ka katram dzīvē ir ejams savs ceļš, bet jūtas, kuras cilvēki pārdzīvo, ir līdzīgas. “Tieši tas, ka mēs visi jūtam līdzīgi, dod man spēku rakstīt. Protams lielākā daļa manu dvēseles pārdomu ir par dzīvi. Ir tā, ka viss, kas manī krājies, kaut kādā brīdī nonāk uz papīra,” saka Gunita un labprāt arī piemin, ka viņas mīļākais dzejnieks ir Ojārs Vācietis, kuru viņa ļoti labi izjūt. Arī savos skolēnos, kuriem ikdienā māca latviešu valodu un literatūru, Gunita ir pamanījusi talantu rakstīt.
Jau senās Romas filozofs un literāts Cicerons ir teicis, ka māja bez grāmatas ir kā miesa bez dvēseles. Tad, lūk, par Gunitu var teikt, ka viņai ir bagāta dvēsele, jo viņas istaba ir pilna ar grāmatām, kuru ar katru gadu paliek arvien vairāk.
“Es varu nenopirkt kādu jaunu apģērba gabalu, bet grāmatu es nopirkšu. Pēdējo iegādājos Noras Ikstenas romānu “Aplamā mīla”. Tagad šī ir tā grāmata, ar kuru es sarunājos pa vakariem,” stāsta Gunita.
Gunitas Irbes dzeja
Ieritinies naktī
un sabužini zem sasāpējušām domām zvaigznes.
Guli
un ļauj, lai naktstauriņi
uz saviem spārniem
tavas bēdas aiznes.
Uzgriez modinātājpulksteni –
sauli –
un esi mierā.
Tā zvanīs un modinās tevi
reiz kādā laimīgā dienā.
(2009)
* * *
Laiks visu var nozagt,
bet tikai ne to,
kā es pie tevis tiecos.
Manas domas vieglā vējā
baltas kā ievas
pār tavu mūžu liecas.
Laiks visu var nozagt,
bet tikai ne to,
kas tu man esi.
Ceļš un avots,
un bezgalīgs prieks tu man esi.
Laiks visu var nozagt,
bet tikai ne to,
ko es, tevis dotajā, rodu.
Visu – sargāju, noglāstu, paturu,
tālāk dodu.
Laiks visu var nozagt,
bet tikai ne to,
kas caur gadiem mūs turējis kopā.
Neredzams kaut kas un krāsains, un neatraisāms
ir sējis mūs kopā.
(2009)
Manī skan tavi soļi.
Tātad –
tu nekur nevari aiziet tā,
lai es tevi neatrastu.
Manī ir iesakņojusies tava balss.
Tātad –
tu nekad nevarēsi klusēt tā,
lai es tevi nedzirdētu.
Tavu acu atspulgs
manī ir dzidrs un rāms.
Tātad…
(2009)
* * *
Pamani mani,
kad es starp ļaudīm
nemanāma esmu.
Nē…labāk – jūti.
Pirms ieskaties acīs –
jūti –
kāds tepat blakus
nes tavu pasauli
savās krūtīs.
Tad – visam notikt „ārpus laika un telpas” –
ar sirdi bez skaņas
un mirklīti tavas elpas.
(2009)
Vizītkarte:
Vārds, uzvārds: Gunita Irbe
Dzimusi: Gulbenē
Dzīvo: Stradu pagastā
Dzimšanas gads: 1982.gada 26.augustā
Strādā: Galgauskas pamatskolā
Dzīves moto: “Ir vienkārši jādzīvo. Es mācos mīlēt dzīvi tādu, kāda tā ir.”
