Rakstnieks Ernests Hemingvejs ir teicis, ka “cilvēku var iznīcināt, bet viņu nevar uzvarēt”, tāpēc es ticu, ka nevienam neizdosies uzvarēt mūsu valsts pensionārus, lauku ļaudis, jaunās māmiņas un visus pārējos, kas visam par spīti izdzīvos, jo būtībā stiprs cilvēks ir tas, kurš, nevis uzbrūkot, iecērt cirvi otra mugurā, bet tas, kurš spēj pats saviem spēkiem izdzīvot.
Cilvēki, kuri nekad nav svaidījušies ar latiem un santīmiem, daudz vairāk par bagātajiem apzinās, ka pasaulē ir divas laimes: viena maza, kas ļauj būt laimīgam pašam, bet otra liela, lai padarītu laimīgus pēc iespējas vairāk cilvēku.
Mums taču katram ir dotas divas rokas. Viena, lai palīdzētu sev, otra – saviem tuvākajiem, tāpēc ar prieku klausījos kādas Druvienas pagasta zemnieces stāstā par to, ka šobrīd viņa nevis samazinās saimniecību, bet dubultos, lai palīdzētu citiem.
Alkatība un laime nekad nav dzīvē sastapušās, tāpēc nebrīnīsimies, ka tās viena otru nepazīst. Reizēm domāju par tiem, kas pārticību mēra miljonos, vai viņi ir patiesi laimīgi? Tiesa, nauda dod brīvību un tomēr. Laikam jau nav un nekad nebūs tāda spēka, kas apturēs dažu cilvēku izmisīgo kārpīšanos, lai nokļūtu naudas kalna virsotnē, lai gan arī tur it tikai dubļi un nebeidzama vientulība.
Ko līdz tavs miljons, ja apkārt nav tuvu un mīļu cilvēku?
Gudri cilvēki saka, ka naudai nedrīkst skriet pakaļ, ka vajag tai iet pretī, bet mūsu valstī diemžēl viss notiek pretēji. Lai ietu pretī, mēs savulaik likvidējām ražošanu, lai ienāktu nodokļi, atbrīvojam cilvēkus no darba. Tā vien šķiet, ka valdības vīriem nav nākotnes vīzijas, tāpēc viņu šodien veidotā nākotnes vīzija nebūs nekas cits, kā vien pagātnes atkārtojums.
Ir taču tā, ka tad, kad viss cits ir pazaudēts, vēl paliek nākotne, tikai žēl, ka šobrīd darbojas Mērfija likums: ja vairāk nekā viens cilvēks ir atbildīgs par kļūdu, tad beigās vainīgs nebūs neviens. Tikai, kā var tā nemīlēt cilvēkus!
