Notikumi, kas otrdien risinājās Amerikā, protams, satraukuši visu pasauli. Un visas problēmas šobrīd pie mums šķiet tik mazsvarīgas, salīdzinot ar milzīgo traģēdiju, kur bojā gājušo skaits sasniedz neskaitāmus tūkstošus.
Notikumi, kas otrdien risinājās Amerikā, protams, satraukuši visu pasauli. Un visas problēmas šobrīd pie mums šķiet tik mazsvarīgas, salīdzinot ar milzīgo traģēdiju, kur bojā gājušo skaits sasniedz neskaitāmus tūkstošus. Un var tikai apjaust, ko izjūt katrs amerikānis un ikviens, kas dzīvo šajā zemē.
Patika sēdēt parkā starp Dvīņu torņiem
Madonietis Edgars Miķelsons šobrīd dzīvo un strādā Ņujorkā. Liktenīgajā otrdienā, kad risinājās traģiskie notikumi, viņam bija brīvdiena. Sazinājāmies ar Edgaru ar elektroniskā pasta palīdzību.
– Mana darbavieta ir krietni vien tālu no tās vietas. Bet manos darba pienākumos ir daudz izbraukumu pa Manhatanu, un 80 procentus no darba pavadu pilsētas centrā. Vismaz divas reizes nedēļā mēdzu būt netālu no šīm nu jau izbijušajām celtnēm.
Otrdiena man bija brīvdiena. Biju nolēmis doties uz Manhatanas lejasdaļu lai apskatītos un nofotografētu ielu, kas ir nosaukta manā vārdā – Edgar street. Tā ir ļoti maza ieliņa un atrodas tuvu pie Pasaules tirdzniecības centra (PTC).
Uzliku modinātāju pulksten 8.00 no rīta, bet mana ilggulētāja daba ņēma virsroku, tā ka nesanāca ar savu klātbūtni izbaudīt šos traģiskos notikumus. Labi vien ir, jo kas zina, varbūt vēl izdomātu uzbraukt uz viena no torņu jumtiem.
Man parasti patika sēdēt mazajā parkā starp Dvīņu torņiem un upi. Tā bija patīkama vietiņa, kur var palasīt grāmatu vai vienkārši pavērot upi un Ņūdžersiju. Biju dienu vēlāk aizgājis uz pilsētas centru, uz Canal street, bet tālāk nelaida. Skats ir iespaidīgs, drausmīgi liels dūmu mākonis un smagas tehnikas kolonnas. Līdz ar tumsas iestāšanos vietām pulcējas cilvēki, lai ar svecītēm un klusumā pieminētu notikušo. Joprojām ir grūti kaut ko sazvanīt. Lai sazinātos ar paziņām, man ir jāveic kādi 20 vai pat 30 mēģinājumi.
