Kad pāršķirstām kārtējo laikrakstu vai ieslēdzam televizoru, lai noklausītos kārtējās jaunākās ziņas, kā jau ierasts neko labu mums nestāsta. No vienas puses ir palicis nogurdinoši klausīties, lasīt un rakstīt tikai negatīvo, bet no otras puses – ja skatāmies valsts līmenī, nekas labs un iepriecinošs pie mums arī nenotiek.
Šonedēļ kārtējo sašutuma vētru iedzīvotājos izsauca mūsu Valsts prezidenta izteiktā doma par to, ka tagad, kad valstī krīze, ir jāstrādā, neprasot, cik par to maksā. Pēc prezidenta domām, krīzes situācijā nevar prasīt augstu atalgojumu un augstu sevi vērtēt, bet ir jāstrādā. Protams, ir atšķirība, kad algā saņem tūkstošus, un tad tiešām pēc algas samazinājuma nav ko arī čīkstēt, bet kā būt tiem, kuriem alga ir knapa, un tiem, kuriem tās vispār vairs nav?
Varētu jau pafilozofēt, ja jau nebūtu komunālie maksājumi jāmaksā, kuri, starp citu, nevis paliek mazāki, bet gan lielāki, jo kārtējie ūdens rēķini ir šokējuši daudzus pilsētas iedzīvotājus; ja kredīti bankā izgaistu paši no sevis; ja, ieejot veikalā, pateiktu, ka ir krīze un var ņemt no plauktiem preci par brīvu; ja … Tad varbūt arī varētu piekrist prezidentam.
Ja jau prezidents var atļauties pateikt, ka ir jāstrādā, neprasot par to atalgojumu, tad neprasiet no mums nodokļus, komunālos maksājumu un kredītu atmaksu!
Ja mūsu algas dienā bankas kontos ik mēnesi ieripotu kāds tūkstotis, ja mums ikdienā būtu daudz kas par brīvu, tad varbūt arī mēs varētu atļauties šādi izteikties.
