Tagad ne tikai lielie politiķi dikti aizraujas ar pozīcijām. Hm. Mazie ar’! Un kāpēc gan viņi nevarētu? Ar ko mazie sliktāki par lielajiem? Labāki, nevis sliktāki!
Skaidrs, ka ikdiena ir pārāk garlaicīga. Bez asuma. Gribas kaut izbaudīt stresiņu, gūt kaifiņu. Tieši tādam nolūkam savstarpējās attiecībās tiek ieviestas mazas nesaskaņas jeb izvirtība. Tiek veidotas “pozīcijas”. Man labāk patīk, kad saka – pozas. Daudzi uzskata, ka tas ir jaunums. Nepiekrītu. Pozas ir lietotas vienmēr. Taču tikai tagad tas ir tā skaidri un gaiši pateikts, proti, “kurš nav ar mums”, tas, bez šaubām, tiek novirzīts o-pozīcijā. To parasti neviens pats neizvēlas. Un tur jau ir tā sāls! Tas ir tik seksīgi, ar mazu sadomazohisma piegaršu.
Sak, mēs ar tevi nedraudzējamies, tu mums nepatīc, mēs tevi negribam… He! Gaida, kad pielūgsies? Vai nav jautri!? Protams, pretreakcijai ir jābūt. Te atkal ir runa par pozām. Dabīgi, ka parastā izvēle ir duncis mugurā. Nav nāvīgi, bet ir sāpīgi. Bet sāpes jau ir tās baudas sastāvdaļa, ko sauc par politisko cīņu. Man labāk patīk formulējums – politiskā spēle. Tad skaidrs: tā ir tikai ilūzija, ka viss notiek pa īstam. Tas, protams, ir labi inscenēts teātris. Un tā dalībnieki izspēlē katrs viņam iedalīto lomu. Bet kurš ir režisors?
Zinu, ka no malas daudzi vēlētāji spļaudās. Tāda loma viņiem ir iedalīta. Šajā brīdī. Jo labākajās teātra izrādēs skatītājiem rodas ilūzija, ka viņi līdzdarbojas. Mīļie, tā ir augstākā pilotāža!
Jāsaprot, ka modernās politikas tehnoloģijas ir daudz atkailinātākas, tiešākas nekā vecajos, labajos laikos. Tikai ļaudis bez garīgā apvāršņa tic, ka ir iespējama tikai viena vai, augstākais, divas pozas. Ko jūs! Gan jūs vēl redzēsiet!
