Latvijas armija uzbrukumu pret lieliniekiem iesāka janvārī. Vītoliņš ar savu rotu ietilpa pirmajā bataljonā, ko komandēja enerģisks, kaujās pieredzējis kapteinis ar Svētā Vladimira ordeni uz krūtīm.
68.
Latvijas armija uzbrukumu pret lieliniekiem iesāka janvārī. Vītoliņš ar savu rotu ietilpa pirmajā bataljonā, ko komandēja enerģisks, kaujās pieredzējis kapteinis ar Svētā Vladimira ordeni uz krūtīm. Pārējie pulka virsnieki un bataljonu komandieri visi bija pa lielākai daļai cīņās rūdīti vīri. Un neviens politiski sarkans pavediens nepazibēja viņu balto domu gājienos. Pulka pirmais bataljons iesāka uzbrukumu pretī Borku purvam. Pirmais mēģinājums bija neizdevīgs, jo, kamēr pārgāja lielo, piesnigušo purvu, kas gulēja neitrālajā joslā, ausa gaisma. Komunisti aiz purva bija apmetušies Griķu muižiņā un purvmalai piegulošās sādžās. Tos ieņemt un izsist varēja, bet ar prāviem zaudējumiem, jo bija jāuzbrūk pa neaizsargātu klajumu. Pirmais mēģinājums bija jāsamaksā ar diviem upuriem, tamdēļ bataljons uzbrukumu atlika.
Pievakarē latvieši atvilkās kādās mājās neitrālā joslā. Bataljona komandieris apspriedās ar Vītoliņu un nolēma uzbrukumu iesākt pulkstens divos naktī. Tā arī izdarīja, un Griķu muižiņā sarkanais sargkareivis dabūja izšaut tikai vienu patronu. Abas blakusesošās sādžas ieņēma otrā un trešā rota. Sarkanajos izcēlās panika. Daudzi metās bēgt, bet tos nošāva. Kad šāvieni apklusa, Griķu pagalmā iejāja divi sarkano jātnieki, kurus bija sūtījis sarkano komandieris no dažus kilometrus attālā Viļcānu hutora uzzināt šaušanas iemeslus. Sarkanos jātniekus nocēla no Latgales saimniekiem nolaupītajiem zirgiem, un Vītoliņš tos nopratināja. Izrādījās, ka Viļcānos stāvēja sarkano pusrota ar rotas komandieri kādu cara laika feldfēbeli. Vītoliņš sarunājās ar Griķu saimnieku, kā piekļūt Viļcāniem no muguras puses, un ar savu rotu un trešās rotas vadu devās ceļā. Griķu saimnieks pats viņus aizveda ar lielu apgājienu un pieveda tieši pie Viļcānu mājām no aizmugures. Vītoliņš iebruka šajās mājās un saņēma sarkano pusrotu ar visu komandieri gūstā.
Kad pulks ieņēma Ludzu un nostājās uz savas valsts teritorijas robežas, Vītoliņu izsauca pie pulka štāba, kas apmetās pilsētā. Vītoliņam uzdeva painteresēties vai Latgales iekšienē un pulka rajonā nav palikuši un paslēpušies komunisti? Šo darbu arī Vītoliņš darīja ar sevišķu prieku. Viņa rotas kareivji un sevišķi Ernis ņēma dzīvu dalību izlūkošanā un drīz vien Ludzas apriņķī izravēja sarkanās nezāles, kas bija paslēpušās sādžās un miestos, cerēdamas no jauna iesakņoties un uzdīgt.
Visu ziemu pulks nostāvēja uz robežas, un pavasarī to nomainīja un pārcēla uz Daugavpils cietoksni lielākā atpūtā.
Kad Latvijas valsts no ārējiem ienaidniekiem bija iztīrīta, Valdemārs Vītoliņš vairs nepalika tēvijas sargu rindās, bet demobilizējās un stājās pie arkla.
XVIII
Aiziet daži gadi no dzīves, bet skolu vairs Ernis neapmeklē. Gana rīksti viņš apmainījis pret arklu un saņem Jaunzemos pilnu puiša algu.
Bet tad viņu iesauc aktīvā kara dienestā, un cīņu laiks frontē tiek ieskaitīts dubultīgi. Ernis pārnāk mājās daudz agrāk nekā tie, ar kuriem reizē bija aizgājis.
Vēl aiziet gads, un Ernis vairs neskaitās gājējs. Viņš ir pieprasījis kā brīvības cīņu dalībnieks sev zemi un iet tagad pats savos laukos kopā ar māti.
