Mērija Erlate vienīgā šī vārda īpašniece novadā
Šonedēļ vārdadienu svin 89 389 Latvijas iedzīvotāji. Starp tiem 23.jūnijā vārdadiena bija arī Gulbenes novada Beļavas pagasta bibliotēkas vadītājai Mērijai Erlatei. Viņa novadā ir vienīgā šāda vārda īpašniece. Latvijā kopumā ir 132 Mērijas.
Lai gan personvārdu pētnieks Gunars Treimanis ir teicis, ka “Mērija pārsteidz sabiedrību ar kaut ko avangardisku, spožu un negaidītu”, kā arī Mērija atzīst asas izjūtas vispārējā tonusa uzturēšanai un ir gatava mest pie malas iesīkstējušās tradīcijas, kaut visi apgalvo, ka viņa ir konservatīvisma citadele, tomēr Mērija pati sevi uzskata par klusu un darbīgu cilvēku.
Anglisks vārds
Latviešiem neraksturīgo vārdu Mērija gaviļniecei izraudzījusies viņas vecmāmiņa. “Angliskais vārds man ļoti nepatika, tāpēc gribēju to pat mainīt. Labprātāk būtu nomainījusi vārdu Mērija pret Maija vai Melita, lai neizjauktu ģimenes kārtību, jo esam trīs māsas. Visām vārds sākas ar burtu “m”. Vecākā māsa ir Mirdza, bet jaunākā – Maiga,” stāsta Mērija. Ilgu laiku viņai izpalikušas arī vārdadienas svinības, jo vārda nebija kalendārā.
Ieraksta Marija
Skolas gados Mērija iztikusi bez īpašas iesaukas vai vārda saīsināšanas. Mīļie un tuvie cilvēki gan dažkārt viņu sauc par Mērīti.
“Man neizskaidrojamu iemeslu dēļ, tad, kad ir darīšana ar dokumentiem, un kādā iestādē nosaucu savu vārdu, visbiežāk tiek ierakstīts nevis Mērija, bet Marija.”
Vārdadienā Mērijai neizpalika ģimenes locekļu, draugu darba kolēģu un paziņu apsveikumi un laba vēlējumi. Tomēr šī vārdadiena Mērijai bija īpaši mīļa un emocionāla, jo pie viņas ciemojās no Anglijas atbraukušais dēls Raitis. Viņš uz Angliju gada sākumā devās kopā ar ģimeni, lai tur meklētu darbu. Mērijas uzraudzībā tika atstāts mazdēls.
“Citas izejas jau latviešiem nav, kā vien braukt projām no Latvijas. Arī man samazināja algu, tāpēc neko palīdzēt viņiem nevaru. Tā vien ir kā pašai iztikt,” piebilst viņa.
Svinēs mājās
Līdz šim vārdadienu, kā jau tas vasarai piederas, Mērija kopā ar saviem mīļajiem cilvēkiem un draugiem svinējusi ezermalā, lai būtu tuvāk dabai, bet šoreiz – mājās. Ar klusi slēptām bailēm viņa cenšas attālināt to dienu, kad atkal vajadzēs atvadīties no dēla ģimenes. Pie gaviļnieces mājas zied daudz pašas rokām aprūpētu puķu, tāpēc Mērija īpaši necildina nevienu. Visas ir mīļas.
Sev viņa vēl izturību veselību un darbu.
