Pēdējā laikā no bijušās valsts prezidentes Vairas Vīķes Freibergas ir izskanējuši „interesanti” apgalvojumi, par dižķibeli un valdības rīcību tās laikā. Tas liek uzdot jautājumu par bijušo un esošo prezidentu tiesībam, pienākumiem un atbildībām, gan to pilnvaru laikā, gan pēc pilnvaru izbeigšanās.
Satversmes 53. pantā teikts: „Valsts Prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Visiem Valsts Prezidenta rīkojumiem jābūt līdzparakstītiem no ministru prezidenta vai attiecīgā ministra, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem…” Līdz ar to Vaira Vīķe Freiberga par krīzi var izteikties, kā viņa grib, jo par 8 gadu laika, tā saucamajos „treknajos gados”, uzblīdušais birokrātijas aparāts, kurā ietilpst arī valsts prezidenta kanceleja, ir citu politiķu atbildība. Par to atbild, viņas laikā valsti vadījošie premjeri – Andris Šķēle, Andris Bērziņš, Einārs Repše, Indulis Emsis un Aigars Kalvītis, kuri ne tikai palielināja birokrātijas aparātu, bet arī neveicināja budžeta ar parpalikumu veidošanu, kas būtu izdarāms, ja netiktu strauji palielinātas algas valsts sektorā un veiktas darbības, kas veicinātu līdzekļu taupīšanu.
Tomēr vienpusējai šo kungu atbildībai par valsts novešanu līdz krīzei piekrist negribētos, jo pat, ja prezidents nenes nekādu juridisku un politisku atbildību, tas nenozīmē, ka viņš nav devis zvērestu un var stāvēt malā, kad, viņaprāt, notiek nekorekta valsts vadīšana. Prezidents, kā viena no Latvijas politikā visvairāk atspoguļotajām personām, var ietekmēt valsts politiku ar plašsaziņas līdzekļu, sabiedrības un diplomātijas palīdzību.
Tieši tāpēc Vairaks Vīķes Freibergas izteikumi par šābrīža ekonomisko situāciju valstī un valdības rīcību, liekas neadekvāti. Par to, ka valdībai būs jāsamazina sociālais budžets varēja runāt jau aprīli, kad tika publiskoti budžeta ieņēmumi par pirmo ceturksni un varēja saprast, ka šī gada budžeta ieņēmumi būs ne lielāki kā 2005. gadā. Protams, tas ir koks ar diviem galiem. Paziņot šādus jaunumus nākamajā dienā pēc vēlēšanām, varbūt, nav korekti. Tomēr, šaja gadījumā mērķis – vēlētaju balsis, attaisnoja līdzekļus, to Freibergas kundze ļoti labi saprot. Ja šādus jaunumus paziņotu pirms vēlēsanām, daudzu novadu pašpārvaldes izskatītos savādāk.
Arī Vairas Vīķes Freibergas izteikumi par „sūci”, ko valdība nezina, kā apturēt, ir nedaudz neprecīzi, jo, ja viņa ir informēta par pasaules ekonomisko situāciju, un mūsu uzņēmēju panakumiem ārzemēs, tad viņa zina, ka pat lielvalstis nezina, ko lai dara, lai apturētu šo „ sūci”. Var par piemēru minēt Spāniju, kur valdības iepludinātie līdzekļi uzņēmējdarbībā nedod gaidītos rezultātus, un lielie uzņēmumi joprojām cieš zaudējumus.
Tomēr svarīgākais, ko vajadzētu atcerēties, ir tas, ka, neskatoties uz to, ka Satversme pilnībā atbrīvo no atbildības Valsts prezidenu, tam tomēr ir pietiekami daudz iespēju ietekmēt lēmumu pieņemšanu valstī. Valsts prezidents ir labāk situēta persona lēmumu pieņemšanā un ietekmēšanā nekā lielākā daļa Latvijas novadu vadītaju. Tas, kur mēs esam tagad, ir arī bijušo prezidentu nopelns.
