Astra Vilde: “Lilijas ir kaprīzas, un pie tām ir daudz jāstrādā, taču tas ir mans sirdsdarbs.”
Jūlija vidus ir īstais krāšņo un daudzveidīgo liliju ziedēšanas laiks. Lai arī tās ir ļoti kaprīzas un no audzētājiem prasa lielu uzmanību un rūpes, pēc tam tās dāsni atalgo ar košajiem ziediem. Ar liliju audzēšanu aizraujas arī Astra Vilde savās mājās Lejasciema pagasta Sinolē.
A.Vilde ir dzimusi rīdziniece, augusi Kurzemē, ilgus gadus strādājusi skolās, pēc tam – Latvijas Zinātņu akadēmijā. Viņa ir ieguvusi arī doktora grādu, vēlāk strādājusi arī par pasniedzēju dažādās augstskolās, arī šobrīd viņa uz pusslodzi strādā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Taču līdz šim viņa nekad nevarējusi iedomāties, ka kādreiz viņai būs saistība ar Vidzemi, tomēr dzīve tā iegrozījās, ka šobrīd viņai mūsu pusē ir pat vairāki īpašumi un mājās Sinolē ir arī viņas lielā mīlestība – skaistais liliju dārzs.
Dārzs vairākkārt maina vietu
“Mēs neesam selekcionāri, mēs tikai audzējam dažādu šķirņu lilijas. Ar liliju audzēšanu sākām nodarboties pirms apmēram 17 gadiem. Meitai bija māja Lācītēs, pašā Gaujas krastā, taču iebraucamais ceļš uz šīm mājām bija diezgan slikts. Tā mēs tur stiepām grozus, protams, tad vēl bijām jaunāki un stiprāki un visu varējām izdarīt. Es tolaik jau strādāju biznesa augstskolā “Turība”, taču mani ļoti aizrāva puķu audzēšana, turklāt tā arī man tīri labi padevās. Mums jau bija iekopts liels liliju dārzs, taču tad meita nolēma, ka māja ir jāpārdod, jo tā atradās vietā, kur kaimiņi to nevarēja pieskatīt un, kamēr mūsu nebija, jebkurš tur varēja dzīvot un darīt, ko vien vēlas, jebkurš,” stāsta Astra.
Meita viņai arī ieteikusi iegādāties zemes gabalu tuvāk Rīgai, kas arī tika izdarīts. Tā nu liliju dārzs tapa no jauna apmēram 90 kilometru attālumā no Rīgas, pašā jūras malā.
“Visi man metās palīdzēt, un es visu centos cītīgi iekopt, sarunāju lielu mēslu kravu, savedu kūdru, taču neviens nekonstatēja, ka tas viss var tik slikti beigties. Man bija gan lilijas, gan tulpes, visi domājām, ka te tagad viss zels un plauks, mums bija visas iespējas, lai strādātu, taču viss izšķīrās ziemā. Tajā ziemā visu laiku mijās atkusnis ar salu, mans dārzs viss applūda un salā viss pārklājās kā ar vāku, bet manas nabaga puķes nosmaka. Vīram bira asaras, bet es vairs pat neraudāju, jo viss bija pat pārāk traki, visa ieguldītā nauda bija vējā,” atceras Astra.
Pieci gadi Amerikā
Tobrīd Astras dēls jau dzīvoja Amerikā un viņš piedāvāja mammai doties uz Ameriku atpūsties un atslēgties no visa. Kolēģiem “Turībā” viņa zvērējusi, ka noteikti atgriezīsies, bet viss izvērtās pavisam citādi.
“Uz Ameriku devos ar domu, ka tur man būtu arī kaut kas jānopelna, tomēr uzreiz jau tā neviens nekur darbā tur neņem. Kad jau līdz braukšanai prom bija palikuši pāris mēneši, man tika piedāvāts darbs pie bagātas slimas kundzes. Man bija jāuzrauga, lai viņa iedzer zāles, jārunājas ar viņu, jāpabaro viņa, taču es varēju dzīvot šajā mājā kā savā. Viss man bija pašai savs, jāteic, ka es vēl tādā paradīzē nebiju dzīvojusi. Laikā, kad es strādāju pie šīs kundzes, viņas veselība ļoti uzlabojās un kundzes radinieki man piedāvāja turpināt darbu,” stāsta Astra.
Viņai bijis ļoti grūti izšķirties, taču, dēla pamudināta, viņa tomēr piekritusi šim piedāvājumam.
“Dēls man ieteica izdomāt, kas man ir izdevīgāk, vai strādāt par pasniedzēju un no rīta līdz vakaram stāvēt milzīgas auditorijas priekšā vai arī darīt šo darbu, turklāt saņemt piecas reizes lielāku atalgojumu. Tā es ar atvaļinājumiem Amerikā nodzīvoju vairāk nekā piecus gadus,” stāsta sieviete.
Viss sākas no jauna
Atbraucot atpakaļ, viņa nopirka vairākus īpašumus Latvijā. Sinolē viņa ar vīru saimnieko jau septiņus gadus.
“Vīrs te dzīvo visu laiku. Viņam bija infarkts un insults, un viņš vairs nevēlas dzīvot Rīgā, bet es tā arī braucu no Rīgas uz šejieni un atpakaļ. Te ir arī mans liliju dārzs. Par to mums ar meitu ir vislielākais karš. Viņa smejas, ka mani kā tādu kurmi rītā ieliek vienā vagas galā un vakarā savāc otrā galā ar melnu degunu, tad es atkal aizbraucu uz Rīgu un sākas mana Rīgas dzīve. Es pat nezinu, kāpēc man patīk tāda dzīve. Draudzene man teica, ka es dzīvojot divās dimensijās. Vienubrīd es varu būt pilsētniece, man ir cepure, augstpapēžu kurpes un neviens pat nevar iedomāties, ka man ir tādi lauki, kur ieslīgt liliju vagā,” stāsta Astra un piebilst, ka viņai tā patīk.
“Lilijas ir mans lielais hobijs. Sākām ar trim mazām dobītēm, un tagad te ir apmēram 50 šķirnes. Turklāt visas tās ir ekskluzīvas šķirnes. Man ļoti patīk lilijas. Sākumā, kad vēl neko par tām nezināju, skrēju skatīties katru ziedu, kas uzziedēja. Tagad par tām zinu pilnīgi visu. Katram ziedam zinu nosaukumu, zinu, kā tas aug, kā zied,” saka Astra.
Šķiet, ka tādas vienas vismīļākās šķirnes viņai nav, viņa uzskata, ka katrai lilijai ir savs skaistums. Viņa pieiet klāt katram ziedam, noglāsta to un milzīgi uztraucas, ka šogad tik daudz līst un lilijas slimo, tādēļ tās ir jāmiglo. Šogad viņi ar vīru vēl cīnās arī ar žurkām, kas strādā pa apakšu.
“Jāteic, ka krīze ir ietekmējusi arī liliju audzētājus, jo pieprasījuma praktiski nav. Es apzinos, ka man vajadzētu samazināt arī savu dārzu, bet to ir tik grūti izdarīt. Es ar sirdi esmu iegrimusi šajā hobijā, tas jau man ir kļuvis gandrīz kā apmātība. Katra puķe man ir kā bērns. Šobrīd esmu lielas dilemmas priekšā. Man būs grūti no tām šķirties, tomēr laikam būs jāatstāj tikai tās, kas sirdij ir vistuvākās,” saka Astra.
