Iveta un Juris Poļi audzina septiņus bērnus. Divi ir pašu dēli, divi bērni ir aizbildniecībā, bet trijiem viņi ir audžuvecāki
Litenes pagasta “Vītoliņu” mājās katru dienu skan bērnu balsis. Saimnieki Iveta un Juris Poļi bilst, ja negaidot iestājas klusums, tas nozīmē, ka tiek perināta kārtējā palaidnība. Poļu ģimene pagājušajā sestdienā Pilsētas svētkos, kur godināja ģimenes, saņēma nomināciju “Nesavtīgā ģimene”, jo tajā, kopā ar diviem pašu bērniem, Iveta un Juris aprūpē vēl piecus, starp kuriem divi ir aizbildniecībā, bet trijiem viņi ir audžuvecāki.
Atbildība un uzdrīkstēšanās
“Pirms astoņiem gadiem mums piedzima dēls Ivo Kristians. Drīz vien plānojām otru bērnu, bet tā nenotika. Mareks piedzima tikai pēc četriem gadiem, kad jau bijām kļuvuši par audžuģimeni. Iespējams, tā bija Dieva svētība, ka mums ir arī otrs dēls, par to, ka palīdzam likteņa varā pamestajiem bērniem, Lēmumu būt par audžuvecākiem pieņēmām apdomīgi. Vispirms jautājām Ivo, vai viņš neiebildīs, ja ģimenē pieņemsim svešus bērnus. Vecākā dēla viedokli respektējam arī tagad, lai nerastos problēmas. Ivo viņus uzskata par savām māsām un brāļiem,” stāsta Iveta.
Sākotnēji ģimene mitinājās trīsistabu dzīvoklī pagasta centrā, bet tur visiem kļuva par šauru, ko tagad nevar teikt par “Vītoliņiem”, kas ir lielas mājas.
Iveta ir dzimusi trīs bērnu ģimenē un jau kopš bērnības, kā vien varējusi, centusies palīdzēt tiem bērniem, kurus dzīve nelutinājusi.
“Man bija 10 gadi, kad prasīju tēvam, lai viņš pieņem mūsu ģimenē vienu meiteni un zēnu. Tēvs toreiz atbildēja, ka tad, kad man pašai būs sava ģimene, es to varēšu darīt. Tā ir noticis,” atceras Iveta.
Arī Jura vecāki sākotnēji bijuši pret dēla lēmumu kļūt par aizbildni, uzsverot, ka tā ir ļoti liela atbildība un uzdrīkstēšanās, taču šodien Jura mamma ir neaizstājama palīdze tad, kad Juris ir darbā kooperatīvajā sabiedrībā “Klēts”, bet Iveta – Valsts sociālās aprūpes centrā “Litene”.
“Ja vīrs nebūtu piekritis, tad arī es nebūtu uzņēmušies šo misiju, ko daļa sabiedrības pagastā atbalsta, bet daļa – šausminās,” saka Iveta.
Vēlas būt vajadzīgi un mīlēti
Katrs bērns, kurš ienāk Poļu ģimenē, no Ivetas un Jura prasa papildus uzmanību un mīlestību.
“Bērni ir dažādi – vieni – klusi un noslēgušies sevī , citi – agresīvi. Bērni nespēj noslēpt tās negācijas, kādas ir bijušas viņu ģimenēs,” stāsta Iveta.
Viņa un Juris pārliecinājušies, ka ar gados jaunāku bērnu problēmu ir mazāk, nekā ar pusaudzi, kuram jau ir vairāki nosacīti sodi, kurš ir atkarīgs no alkohola, nikotīna, kurš, atrazdamies uz ielas, ir izgājis ļoti rūgtu pieredzes skolu. Būt apģērbtiem un pabarotiem nav vienīgais noteikums, par ko Iveta un Juris ir atbildīgi. Iveta atceras, kā 16 gadus vecam pusaudzim mācījusi pazīt pulksteni un naudu, kā ierādījusi burtus grāmatā.
“Visiem bērniem, kuri nonāk mūsu ģimenē, mēs nemitīgi atgādinām, ka esam par viņiem atbildīgi, ka viņš ir mums vajadzīgs, ka par viņu uztraucamies tāpēc, ka mīlam. Ikvienam bērnam ir svarīgi, lai viņš justos kādam vajadzīgs. Daudziem tas ir bijis liegts,” piebilst Iveta.
Par blēņām runā individuāli
Juris prasībās ir stingrāks, bet Iveta cenšas saprast bērnus, respektējot katra viedokli un neko kategoriski nepavēlot.
“Viņi visi sākumā līdzinās nepieejamiem “ežiem”. Ja jūtam, ka bērns mums neuzticas, tas nozīmē, ka esam pieļāvuši kļūdu. Visas blēņas vienmēr izrunājam. Tās ir individuālas sarunas ar katru, nevis rāšana, visiem pārējiem dzirdot. Sākumā jau neuzticas, bet, sekojot citu piemēram, iedrošinās par visu izstāstīt,” saka Iveta.
Ģimenei ir laba sadarbība ar Litenes pamatskolu, kur bērni mācās. Ir gadījumi, kad Ivetai un Jurim pietrūkst padoma, kā rīkoties konkrētā situācijā, viņi pēc palīdzības vēršas pie psihologa. Ar to morālo atbalstu, kas ir pašu starpā, ir par maz. Reizi mēnesī viņi abi apmeklē audžuģimeņu atbalsta grupas nodarbības.
(Vairāk lasiet 1.augusta “Dzirkstelē”)
