Viņš ir viens no 5859 Normundiem Latvijā
Vārdu Normundam Aizpuram, īstam latviešu zēnam, kas šodien ir Gulbenes sporta skolas direktors, esot izraudzījusies mamma Ausma. Ar to arī mātes loma Normunda dzīvē beigusies. Tomēr dēls ir pateicīgs mātei un nekad nav pārmetis viņai neko.
Vienīgi atzīst: „Man būtu gribējies nopietnāku vārdu. Kad dienēju pirmoreiz – padomju armijā – tur mani dēvēja tēva vārdā, par Petroviču, jo armijas biedri nespēja izrunāt manu vārdu. Vēl mani sauca par Aisbergu, kas bija atvasinājums no Aizpura. Arī armijā kā visur dzīvē man pašam vajadzēja pastāvēt par sevi. Neviens man neko nepalīdzēja. Es visu pats. Es biju stiprs, nekad neesmu bijis mīkstais.”
Mazais Normunds auga starp pilnīgi svešiem cilvēkiem, kurus viņš cienīja un mīlēja gluži kā asinsradiniekus. Viņa audžuvecāki bija tie paši, kas uzaudzinājuši Normunda mammu – svešu meiteni, kuras īstie vecāki bija gājuši bojā kara laikā.
„Man bija normāla bērnība”
Normunds saka, ka par spīti ģimenes peripetijām viņam dzīve mazotnē likusies saulaina, viņš nekad nav bijis raudātājs.
„Mans liktenis man netraucē sadzīvot ar sevi un citiem cilvēkiem. Taču šodien man sāp, kad redzu kādu mazuli, par kuru vecāki nerūpējas. Es to uztveru sāpīgi. Man gribas katram pieiet klāt. Arī sporta skolā… Man sāp, ka krīzes laikā, iespējams, daudzi vairs neapmeklēs nodarbības. Viņiem būs jāpaliek uz ielas,” stāsta Normunds.
Viņam pašam dzīve tā iegrozījusies, ka ir vairāki bērni. Šodien viņa ģimenē ir divi mazi puikas. Tomēr Normunds vienmēr rūpējies arī par vecākajiem bērniem.
„Viņi man visu laiku ir klāt, bez manas ziņas viņu dzīvē nekas nenotiek. Mans vecākais dēls Arnis ir jau policijas kapteinis. Arī viņš man ir zem tēva kontroles. Tas nekas, ka dēls jau ir pieaudzis,” smaida tētis.
Normunds bilst, ka viņam vienmēr dzīvē veicies satikt labus, interesantus cilvēkus. Šī īpašībā – vēlme sarunāties ar cilvēkiem – viņam dzīvē nākusi līdzi visu laiku un bieži ir palīdzējusi.
„Man visu laiku ir veicies. Esmu veiksminieks. Es pats esmu kūlies pa dzīvi – no mazotnes līdz šai dienai. Pats izvēlējos, kur mācīties pēc pamatskolas beigšanas, kā turpināt dzīvi pēc tehnikuma. Pats arī izdomāju, ka mācīšos Kara skolā. Grūti pateikt, kāpēc dzīvē neesmu nogājis no ceļa. Man vienmēr veicās,” uzskata Normunds.
Ir strādājošais pensionārs
Dzīvē vairākkārt pierādījies – ko Normunds nodomā, iecer, tas agri vai vēlu piepildās.
“Dzīve dāvina, ka esi ar tīru sirdi. Tiklīdz cilvēks kaut ko sāk ļaunprātīgi izmantot, tā neveicas. Arī zaudējums dažreiz ir dāvana, ja cilvēks spējis saglabāt savu pašlepnumu un uzticību savam dzīves aicinājumam,” prāto viņš.
Normunds 44 mūža gados, pa vidu būdams arī armijas cilvēks, ir piedzīvojis raibu mūžu. Viņš ir atvaļināts pulkvežleitnants, pensionārs, kas šodien tomēr upurējis savu pensiju, lai strādātu sporta skolā un darītu to, ko vēlas sirds.
