DZEJA: Dzejas dienas Gulbenes novadā

14.septembrī Stāmerienas pilī notika dzejas diena “Visās balsīs dzērves dzīvi sauc”, kurā piedalījās: Daiga Kalinka, Iveta Krūmiņa, Sarmīte Zviedre, Inese Tirzīte, Aivars Osis, Evita Lūse, Evita Petručeņa, Inese Strautmale, Ilona Gaile, Uldis Ilva, Antoņina Logina, Vilis Grasis, Ivars Strautiņš, Arvis Degums, Anita Graumane.

Savukārt 21.septembrī plkst.18.00 pie Gulbenes novada bibliotēkas būs dzejas diena “Laiks, kad dvēsele caurspīdīga mirdz”, kurā piedalīsies: Daiga Kalinka, Iveta Krūmiņa, Sarmīte Zviedre, Inese Tirzīte, Aivars Osis, Evita Lūse, Evita Petručeņa, Inese Strautmale, Ilona Gaile, Inese Tora, Uldis Ilva, Antoņina Logina, Vilis Grasis, Ramona Ruņģe, Ivars Strautiņš, Arvis Degums, Anita Graumane, Jolanta Zirne, Irisa Puidze. Lirisko noskaņu paspilgtinās Inese Tirzīte (kokle) un Aivars Osis (taustiņi)

Daiga Kalinka

***

Dzērvju ievilktās vagas

Debesīs rūsaini smeldz.

Pamalē gubu mākoņu vāli

Ietin sauli rudens lakatā.

Pelēko putnu sasauktie rīti

Drebinoties iesāk jaunu ceļu.

Un es, nedaudz šauboties, eju.

Pasaule jau redz to pašu seju,

Bet man, jauno ceļu ejot,

Acīs zied puķes un soļi,

Kļuvuši pavisam silti un viegli.

Ir tā, it kā es atkal mācītos dejot

Un katru mirkli atklātu no jauna.

Dzērvju sasauktās dienas

Rudens rudās sajūtās mirdz.

Un tur, pa vidu, mana sirds.

Kā putna bērns paceļas spārnos

Un ceļā uz apvārsni tālo

Līdzi ņem spēku no mājām.

Sarmīte Zviedre

***

Es eju pie kalna,

Pie gravas, pie jūras

Mācīties nenotveramo.

Es brienu rasā

Basām kājām,

Mirkstu lietū

Un ļaujos vējam.

Es mācos sajust

Līdz sirdij, līdz dvēseles dzīlēm,

Ka viss nenotveramais ir patiess.

Inese Tirzīte

***

Skarbs tas esamības vējš

Tai paaudzei, kas zūd.

Trausli tie pamati, trausli,

Uz ko būvē šo valsti.

Pilis ir tālu no būdām,

Pasaule atkal vilsies,

Zili brīnumi šķilsies

Un savākts tiks atkal tas “čiks”.

Kalpa dvēseles būtība – pliks.

Nu, grūti ar savām saknēm karot…

Evita Petručeņa

***
Mans klusums ir skaļāks par vētru,
Par lietu uz skārda jumta.
Tas kliedz bez vārdiem pēc glāsta,
Pēc cilvēku atgriešanās.
Mans klusums ir ilgi briedis –
Kā pumpurs, kas izsprāgst ziedā.
Ar reibinošu, saldu smaržu
Tas izzied pusdienlaikā.
Kuš, nenotrauc rasu!
Nejautā – klausies!
Ļauj ziedam raudāt par sevi,
Ļauj izaugt tam, kas tevi –
Skaistumā apreibinās.

Evita Lūse

***

atveru logu mulsi miglainā rītā

aizsākas diena

dzērves klaigājot kravā koferus

tauriņi slauka rūtis ar spārniem

es nedaru neko

ja pakustināšu kaut mazo pirkstiņu

ja pamirkšķināšu kaut acumirkli

vasara gaisīs

mans vaigs ir mikls

kā sagriezta gurķa miziņa

dzērves aizlidos

tauriņi iemigs es zinu

bet man jāpaliek

līdz nožūs mans vaigs

kopā ar ziemu kuru es negribu

bet nepielūdzams ir laiks

Inese Strautmale

***

Tik daudz ļaužu garām skrien,

kāds aizķer tevi, kāds – mani.

Atvaino!

Tik daudz ļaužu garām skrien,

bet kāds aizķer sirdi.

Tavu, manu.

Atvaino!

Bet, vai ar to pietiek?

Kāds aizķeras un paliek, sirdī!

Dzirdi? Sirdī!

Inese Tora

***

vēl nav rudens

vēl augusts iepin vainagā pīlādžu ķekarus sārtos

vēl bērzi tālumā zaļoksnu sveicienu māj

vēl dzērves sauc klīstošos mākoņu bērnus mājup

vēl zilas debesis pāri mums saulaini stāv

vēl vasara kavējas brīdi pirms ceļa

vēl dārzos košs dāliju saullēkts un riets

vēl vasara mūsos bet neskumsim 

viss reizi pāriet

lai skaistākie brīži kā atspulgi dvēselē stāj

llona Gaile

***

Augstu augusta debesīs salido putni,

Piepildot debesu zilgmi

ar priecīgu lidoņu savu.

Putni! Putni!

Kāds bezbēdīgs lidojums jūsu!

Raugoties debesu zilgmē,

jūtu tās dziļumu tālo –

bezgala klajumu,

brīvību putniem kas dod.

Putni! Putni!

Vai es tur varētu būt –

Debesu zilgmē, brīva un pārpilna prieka?

Augusta debesīm prasu es to,

prasu es to…

Antoņina Logina

***

Ieklausos vēja šalkās,
Sajūtu glāstošas vēsmas.
Aizveru acis un domāju:
Vējš manu mūžu slauka…

Nemierīgs, straujš un draisks,
Vēlīgi glāstošs un maigs,
Prātīgs, bet reizēm tik naigs
Tas ieķeras matos manos.

Vējš manas sāpes nes,
Nes manu mīlestību,
Nes manus gadus projām,
Vēja šūpolēs – es.

Vilis Grasis

***

Mūža ritums uz priekšu iet –

Caur gadu steigu un riteņu dimdu,

Caur saules un mēness miju

Viss rit,

Un sirds krūtīs sit

Ik dienu, ik mirkli.

Tā katru dienu – arvien uz priekšu.

Savus sapņus uz spilvena lieku,

Sev un citiem par prieku.

Ar gaišu cerību

Un ticību sirdī

Es kļūstu stiprs

Pats sevī.

Uldis Ilva

***

Pie velna tās skumjas!

Lai paliek pagātnē nostalģija!

Un, vai gan man jāzina,

Kāds lietus kurā apvidū lija?

Pie velna man sarkanās rozes,

Kas kādreiz vien prātā bija!

Man tagad pavisam cita matērija,

Jo arī putniem dziesmas ir citas.

Pie velna man vecās pasaku pilis!

Mēs tagad citu pasauli ceļam.

Tur ātrums un bizness, un mašīnu dārdi,

Un dienas kā svīres garām skrien.

Pie velna man valšus un lēnās dejas!

Es eju kur reps, breiks un dzejas.

Pie velna man bēdas, jo zinu, ka dzīve

Ir vieglāka tiem, kas priecīgi smejas.

Ivars Strautiņš

***

Zied priedes no skuju galiem,

un aļņi pilnragā zied.

Zied krāsnis no pašiem skaliem,

līdz dūmiem, kas debesīs iet.

Iet ziedēt pēc saullēkta mēness,

bet saule kopš saulrieta zied.

Trīs dienas pēc gulbjiem zied debess,

un ziedēdams balti krīt sniegs.

Zied domas par pavasariem,

zied dzērves viskrāšņāk, kad kliedz.

Zied sirdis no siltiem vārdiem,

un plauksta no plaukstas zied.

Iveta Krūmiņa

***

Naktsputna dziesma manā dārzā.

Savāds nemiers caur sapņiem brien.

Balts mēnesstars noglāsta palodzi klusi,

Un ilgas pēc tevis kā tikko slaukts piens

Tā liegi un maigi noglāsta plecu.

Krāsnī sprakšķ vakardienas šķilas,

Kļūst silti un skumji mazliet.

Maijrozīšu krūmā paslēpies jāņtārpiņš

Par garāmskrejošiem mirkļiem dzied.

Man pāri zvaigžņu putekļi līst…

Arvis Degums

***

Pasaki man, kas ir tuvums?
Vai plaukstoša bērza pumpurs,
Vai dzērves kad atgriežas mājup?
Vai tuvums ir vēja dejā un pavasarīgos palos?
Kas ir tuvums?
Vai puķes tālajās pļavās
ar griezes un ķīvītes dziesmu?
Vai redzēt un dzirdēt, kā rītos
kāds atkal saka – labrīt?
Vai tuvums ir tajā mirklī,
kad gadiem ir gaidīts prieks,
tāds, ka pat zemeslodi
plaukstā paņemt ir nieks?
Kas ir tuvums, ja kāds no kāda ir tālu,
un ilgās ir jāiesēj miers?
Vai tuvums ir tad, kad sirdī
kāds ielikts uz palikšanu,
Un it nemaz nav grūti šo tuvumu sevī just
pat tad, ja uz laiku ir šķirti
ar tūkstošiem kilometru…

Aivars Osis

***

Atdzisušas lūpas, sen jutušas nav skūpstu,

Esmu ļoti tāls, tik vien, kā sirdī slāpes jūtu.

Gribas tuvāk skriet, kaut robežu tik daudz,

Patreiz mājoju pie citas jūras.

Tālumā viss jūtams savādāk,

Bieži vien tik priecē atmiņas,

Ceru, ceļš drīz mājup aizvedīs,

Kur tavi mīļie apskāvieni mani sasildīs.

Tik vien, ka jāpagaida vēl mazliet,

Lai par tevi domas palīdz laikam ātrāk skriet.

Tik vien, ka jāpagaida vēl mazliet, mazliet,

Lai domas palīdz laikam skriet un jūtām nepāriet.

Jolanta Zirne

***

Zemes un dzīvības vārdi

Tik apgaroti debesīs tiecas,

Ka izslīd mākoņiem cauri

Un nemaz arī nepieliecas.

Tie šūpojas zvaigžņu sietos,

Briest grēcīgi saldi un smagi,

Līdz nolīst uz zemes kā lietus

Pēc svelmes bezgala garas,

Jo sēklām atkal ir jādīgst

Un sirdīm – aiz laimes jāpalecas.

Anita Graumane

***

Rudens ir mans piepildījums,

Rudens ir mans laiks,

Pāri laukam viegli ceļas

Miglas plīvurs maigs…

Norimst daba, norimst soļi,

Osis kalnā kails,

Un tu saproti, ka steigties

Nevajag(a) vairs…

Dzīve rudenī kad ienāk,

Piepildīts top viss –

Tev ir palikušas tikai

Tavas debesis…

Nu tu esi brīvs kā putns,

Vari spārnus plest –

Tālāk, dziļāk, saprotošāk

Visu tvert un nest,

Sevī sāpes nepaturēt,

Viegli vaļā laist

Visu, kas vairs pašam nešķiet

Spēka vērts un skaists…

Dzīve rudenī kad ienāk,

Rosīties sāk gars –

Un tev sirdī nemanāmi

Atkal pavasar’s.

Ramona Ruņģe

***

Kad balto gulbju spārni

Sāk uz atvadām

Rudenim gatavo zemi glāstīt,

Arī mani spārni

Mazliet ciešāk sakļaujas

Pie dvēseles,

Jau rudens skartās.

Kad sarkansūro pīlādžu ogas,

Vasaras sauli sasmēlušās,

Sāk pilnos zarus

Pretī rudenim liekt,

Arī es dziļā cieņā paklanos tam,

Kurš par vidutāju

Gaismai un tumsai spēj būt.

Kad mūžsenā ozola pēdējā zīle,

Krītot pie viņa kājām,

Uz liktenīgu atdzimšanu pavasarī cer,

Arī es aizveru acis un lūdzu,

Lai rudens paspēj līdz ziemai

Pavasara sēklu manī iesēt.

Irisa Puidze

***

Būs… Būs, vēl tik daudz laba būs!

Būs saules apmirdzēti rudzu lauki,

Būs vēja dziesma koku galotnēs

Un pirmo bērza sulu pilni trauki.

Būs rudeņi, būs pavasara rīti,

Būs baltās kupenas, kad ziema nāks.

Bet vasarās, kad jaunu dienu sveiksi,

Tad liepu smarža vējos pagalmā.

Būs asaras un smiekli acīs tavās,

Kad likten’s lemto ceļu staigāsi.

Būs šķiršanās un atkal satikšanās,

Būs darbdienas, un svētkus svinēsi.

Un nesaki, ka tikai sapņi tie,

Kas vārdos ietērpti, lai skaisti skan.

Jo būs, vēl tik daudz laba būs,

Tev tikai jānotic, tev šoreiz jātic man!