Šinīs dienās ļoti bieži skan vārdi “Baltijas ceļš”, kad pirms 20 gadiem visu Baltijas valstu cilvēki sadevās rokās, paužot vienotību ceļā uz kopīgu mērķi – neatkarību un brīvību. Visiem, kas stāvēja “Baltijas ceļā” bija drosme, pašcieņa, uzņēmība, pārliecība par savu taisnīgumu, prieks par kopibas sajūtu.
Daudzi šodien uzskata, ka ir zudis emocionālais pacēlums un noplakusi kopējo mērķu izpratne, ka nav vajadzīgs atkārtot to, kas jau pieder latviešu tautas vēsturei. Tiek apšaubīta arī cilvēku degsme, tomēr neviens nespēs noliegt to, ka “Baltijas ceļš” mūsu trīs tautu vēsturē paliks vienreizējs un unikāls.
Tāpēc šodien mēs ikviens varam domās nostāties uz šī “Baltijas ceļa”, lai izvirzītu sev jaunus nākotnes mērķus, lai pārdomātu, ko varējām darīt citādāk, kur esam kļūdījušies, kam piekāpušies, no kā nobijušies, kādiem vilinājumiem ļāvušies.
Šodienas situācijā, vairāk nekā jebkad, mēs nedrīkstam skopoties ar palīdzību un padomu citiem. Ir jāatbrīvojas no skaudības un nenovīdības. Ja visus vienos kopīgs mērķis, tā atkal būs nostāšanās uz “Baltijas ceļa” un sadošanās rokās.
Taisnība tiem, kuri uzskata, ja nespēsim atjaunot šīs savstarpējās solidaritātes jūtas, Latvijas tauta nekad nesasniegs labāku nākotni. Nedrīkstam pieļaut, lai mūs sašķeļ kā tautu, lai nemitīgi kāds atgādina un izceļ to, kas mūs atšķir citu no cita, kas nostāda vienu pret otru.
Katrs no mums ir unikāla un neatvietojama vērtība, bet visi kopā mēs veidojam šo brīnišķīgo ķēdi. Savā latvietībā mēs visi esam kopējs veselums. Nav būtiski, kas mums stāv pa labi vai pa kreisi – mēs visi esam latviešu tautas pārstāvji, tāpēc atcerēsimies “Baltijas ceļu” šodien un arī turpmāk!
