Tad viņa stāsta, ka ir klāt mātesmāte, mana vecmāmiņa, bet abas ir jaunas un skaistas. “Arī manas māsas ir šeit,” viņa saka.
Tad viņa stāsta, ka ir klāt mātesmāte, mana vecmāmiņa, bet abas ir jaunas un skaistas. “Arī manas māsas ir šeit,” viņa saka. Kad saucu viņas māsu vārdus, tad noteikti piebilst:
– Nē, nē, tās ir pavisam citas māsas!
Pēc izlasītās Artūra Forda “Mūžības grāmatas” var saprast Viljamsa Džeimsa un citu pētnieku uzskatus – “tur cilvēki izskatās tādi paši kā uz Zemes jaunībā. Viņi nāk “sastapt” savējos, kas gatavojas “aiziešanai”, un dos padomus, kā izturēties. Tas viss notiek domu pasaulē.”
Tā māti sagaidīt bija atnācis arī tēvs. Un viņa, nomodā būdama, runāja: – Jāni, padod taču man roku, redzi, ka es nevaru no gultas piecelties! Es viņai atbildēju: – Pados, pados tētiņš tev roku, bet vēl nav laiks. Un viņa piekrītoši apstiprināja: – Jā, vēl nav laiks.
Veselu nedēļu māte gandrīz vairs nerunāja. Bija paralizēta labā puse. Viņa gulēja un tikai elpoja. Tagad katru nakti un dienu dežurēju pie mātes elpas. Migu un automātiski ik pēc brīža modos, lai dzirdētu māti elpojam. Sevi izteicu dzejas rindās, kas radās gan naktīs, gan dienās, it kā fiksējot notikušo caur manu jūtu prizmu.
Kādā rītā (8.aprīlī) intuitīvi dzirdu, ka māte dziļi ieelpo vairākas reizes un apstājas viņas sirds. Skatos – ir pulksten pieci… Iededzu svecīti, glāstu viņas matus no celiņa uz abām pusēm kā tibetiešu lama, jo māte tā lūdza. Eju teikt māsai, ka mātes mums vairs nav. Viņa atkrīt uz spilvena un prasa sirdszāles. Māsa lūdz, lai pati tieku galā, ko arī daru. Nomazgāju un saģērbju, pavelkot uz vienu, tad uz otru pusi, jo pacelt nevaru. Viss tālākais notiek kā vispārpieņemts. Atbrauc tuvinieki, iezārko.
Tad bēres Naudaskalna dzimtas kapos. Pie bēru mielasta galda lasu pierakstīto burtnīcu. Raud vienīgais dēls, meitas. Nedomāju, ka esmu nopietna dzejniece, taču mani vārdi laikam nākuši no sirds, jo sasnieguši sirdis.
Vēl dzīvojot, māte pēdējā laikā teica: – Es , meit, miršu tavā dzimšanas dienā! Maijs ir jaukākais mēnesis, un esmu pateicīga mātei, ka šādā laikā viņa lika man ieraudzīt pasauli ar Ieviņas tantes starpniecību.
Parasti mēs savās dzimšanas dienās braucām pie mātes ar mazu dāvaniņu. Tādu tradīciju iedibināt ienāca reiz prātā.
Bet pēc 40 dienām, kad gars atstāj fizisko ķermeni kapā un “pats” aiziet citā dimensijā, pie manis dzimšanas atnāca mātes dvēselīte jaunības izskatā ar baltu mežģīņu cepurīti galvā un baltu mākoņu apļiem ap to. Mirkli parādījās mātes spogulītī uz kumodes kaimiņienes seja (viņa nes sevī negatīvu enerģiju un māti nežēlīgi izmantoja), tad redzu māti, un pēkšņi viņa paceļas augšā ar strauju kustību. Atveru acis un nesaprotu: sapnis vai īstenība? Ir tieši viņas miršanas stunda – pulksten pieci no rīta. Ir sajūta, ka neesmu bijusi miegā un šis astrālais redzējums nav fiziskā ķermeņa “nopelns”.
