Jaunie darba samaksas rādītāji liecina, ka vidējā bruto darba samaksa šā gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar pirmo ir augusi par 0.7%, bet salīdzinājumā ar 2008. gada otro ceturksni tā samazinājusies pavisam niecīgi jeb par 1%. Statistika noteikti no kreditoru puses radīs pietiekami piņķerīgus jautājumus atbildīgajām amatpersonām.
Privātajā sektorā darba samaksas dinamika uzrāda tā elastību, pieskaņojoties izmaiņām ekonomikā, tas ir, optimizējot darbību, bet ne tik daudz uzsvaru liekot uz atalgojuma samazināšanu. Ceturkšņa laikā vidējais darbinieku skaits (pilna darba laika vienībās) ir samazinājies par aptuveni 30 tūkstošiem (-6.3%), par 8% samazinājies arī darba samaksas fonds. Taču darba samaksa ir samazinājusies par 1.8%. Privātais sektors, neskatoties uz valdošo krīzi, optimizē izmaksas un darbinieku skaitu, tai skaitā neiztiek arī bez atalgojuma samazināšanas, kas dalījumā pa nozarēm atšķiras.
Tomēr algas privātajā sektorā griež tikai galējās nepieciešamības vadīti, kad pārējās iespējas, kā optimizēt izmaksas, ir izsmeltas. Liela daļa atalgojuma pirmām kārtām tiek samazināta uz dažādu bonusu, piemaksu rēķina, kā arī uz aploksnēs izmaksājamās daļas rēķina, kas statistiskā neparādās. Tāpat jāatzīmē, ka straujās izaugsmes gados privātais sektors darba samaksu cēla mērenāk, cītīgāk vērtējot iespējas šādu atalgojumu samaksāt, kas patlaban ietekmē to, ka arī kritums ir mazāks. Kopējo kritumu uz augšu pavelk arī atlaišanas pabalsti.
Sabiedriskā sektora vidējais darbinieku skaits ir samazinājies daudz mērenāk jeb par 8.1 tūkstošiem, tajā pašā laikā par 0.9% pieaudzis darba samaksas fonds, kas skaidrojams ar kompensācijas izmaksu darba attiecību izbeigšanas gadījumos. Šie skaitļi spilgti izgaismo to, ka joprojām valsts pārvaldē reformas rit samērā gausi. Atlaišanas gadījumos tiek izmaksātas kompensācijas, kas pavelk uz augšu kopējo darba samaksu. Taču nereti tās ir nepamatoti lielas. Joprojām, neskatoties uz sarežģīto situāciju valsts finansēs, tiek izmaksātas prēmijas, kas tiek paslēptas aiz visneiedomājamākajiem formulējumiem. Ja valsts pārvaldē reformas rit samērā gausi, tad vēl sarežģītāk tās rit pārējā sabiedriskajā sektorā, jo nepopulāro lēmumu pieņemšanā steiga nav jūtama.
Jācer, ka, lai arī cik tas nepopulāri nebūtu, nākamajā ceturksnī statistika uzrādīs pārliecinošākus skaitļus par atalgojuma izmaiņām sabiedriskajā sektorā, kas vairāk būs pārdomātu reformu nevis mehāniskas samazināšanas sekas, kad visvairāk cieš tādas sociālās grupas kā policisti, skolotāji utt. Reformu īstenošanai ir liela nozīme, kas skar valsts finansiālo stabilitāti. Turklāt šīs kavēšanās laiks ir nauda, kura pazūd neefektīvajā valsts pārvaldē, kuru vēlāk nāksies atdot. Esam izvēlējušies iekšējās devalvācijas ceļu, kas izpaužas atalgojuma, izmaksu un cenu samazināšanā. Tādēļ konsekventi šis ceļš ir jāturpina, lai nebūtu tā, ka neizlēmības veikt reformas dēļ, tiek lemts par ārējo devalvāciju, kad problēmas risināšana uz laiku tiktu tikai atliktas, bet ne atrisinātas.
