Sieva uzskata mani par neuzticīgu vīru, daudzi paziņas domā tāpat, vietējā draudze pat ir centusies izdzīt no manis nelabo garu, bet velti. Tas tāpēc, ka tas gars manī nav nelabs, tas ir brīnišķīgs, tas piešķir krāsas dzīvei, ikdienai. Manī ir veselīgas seksualitātes gars, nē, gariņš – tā skan mīlīgāk. Mani saprot tie vīri, kuriem sievas nespēj sniegt to, ko viņi vēlas, un tādā apjomā, kā viņi vēlas. Bet es vēlos katru dienu. Daudzi ir ieteikuši šķirties, meklēt piemērotu sievieti, bet tas neko nedod, jo es mīlu tieši savu sievu. Protams, man ir arī mīļākās, kā gan citādi.
Tā mana dzīve rit. Te dzīvoju ar sievu, te esmu aizgājis, te atkal atgriezies. Un paralēli man ir otra dzīve – mīļākās, kuras knapi spēju valdīt, jo viņas negrib saprast, ka ir man tikai tāds bezizejas jeb pagaidu variants, jo es savu sievu nekad tā īsti nepametīšu viena vienīga iemesla dēļ. Es savu sievu neprātīgi mīlu. Viņa man ir talantīga sieviete. Viņai ir daudz hobiju. Jaunākā aizraušanās – Austrumu dejas. Kad viņa dejo, es burtiski zaudēju pamatu zem kājām. Man gribas nozagt savu sieviņu visas publikas acupriekšā un pazust kopā ar viņu, lai atrastu vientuļo salu un tur mēs paliktu divatā mūžīgi. Bet tas nav iespējams. Viņa nekad nepiekristu. Viņai ir mūsu bērni, darbs, radi, draugi, sadzīves rūpes un dejas. Es nevaru dabūt sev savu sievu visu. Un viņa nevar dabūt visu mani, jo nemaz nevēlas visu. Tā, lūk. Tikai no malas raugoties viss ir vienkārši. Skaidrs?
