Šoreiz abi ar kaimiņu Jēci esam visnotaļ pārsteigti un neziņā, bet tomēr drīzi izdevās noskaidrot, lūk, ko. Mana laulene un Jēča Amālija viendien pārbrauc no Gulbenes un abām rokās tīkliņi ar pārtiku un katrai pāris baltu čību.
Nu, uz balli vilkt nav derīgas. Mēs prātojam, kādām vajadzībām, Amālija nojauš mūsu vēlmi uzzināt pirkuma pielietojumu un saka, ka naudas tik daudz, lai gulētu Gulbenes slimnīcā un ārstētos neesot, jo pensijas pietiekot piecām dienām. Tā kā tik īsā laikā neko nevar izārstēt, un, ja arī izdotos, beigas tā vai tā – ko tad ēdīsi līdz nākamajai pensijai?
“Tāpēc uzvilksim kājās baltas čības un gultā iekšā, ja jutīsim, ka svētais Pēteris grasās mūs pasaukt tai debesu valstībā, kur valda taisnība un dvēseles miers, un esam eņģeļu un Dieva aprūpētas,” saka Amālija.
Jēcis gan iebilst, vai jau abas esot tur bijušas, ka tik labi zina. Varbūt tur valda zemes un šīs grēcīgās pasaules varenie, varbūt tur arī savs krekls mugurai tuvāks.
Bijušas šās neesot, bet draudzes mācītājs tā apgalvojot. Mēs gan abi būšot ellē un tur cietīšot mokas un izpirkšot savus grēkus.
“Bet jums sapirkti tie ausu tīrāmie irbuļi?” Jēcis jautā.
Amālija, sašutusi par šo neapķērīgumu: “Ar tiem vilksim laukā tos sēra korķus, kuri sakrājušies mūsu un jūsu ausīs, neiesim mēs maksāt dakterei 2 latus par korķi un vēl ceļa izdevumus!”
Mēs tik pabrīnāmies, cik mūsu laulenes apķērīgas un kas par noteiktu vēlmi rīkoties. Jā, cilvēki nav vis tik ātri iedzenami izmisumā, pretojas.
