Vārds Erna par godu mammas māsai
Par to, ka viņai ir arī otrs vārds – Erna – Aija Seņka uzzināja, kad viņai palika 16 gadu un viņa Vorkutā saņēma savu pirmo pasi. Tajā ierakstīti divi vārdi. Tomēr ikdienā viņu visi dēvē tikai par Aiju.
“Mammai esmu jautājusi, kā tiku pie Ernas vārda. Izrādās, ka manas mammas māsa bijusi tā, kas reģistrēja manu dzimšanu Vīksnas ciempadomē Balvu rajonā. Šai manai tantei bija divi vārdi, viens no tiem – Erna, un viņa šo pašu vārdu devusi arī man. Laikam tolaik bija moderni bērniem dot divus vārdus,” stāsta Aija Erna.
Ar Latviju sirdī
Aijas Ernas bērnība esot bijusi saulaina, tā pavadīta kopā ar omīti Annu laukos Balvu rajonā, kur mazā meitene dzīvoja saskaņā ar dabu, gāja ganos un augu dienu dziedāja. Dzīve nebija pārtikusi, bet bija harmoniska. Taču jaunībā nācās būt tālu prom no dzimtenes. Kad meitenei palika deviņi gadi, omīte aizgāja aizsaulē. Nekas cits neatlika kā doties pie vecākiem uz Vorkutu. Tur Aijas Ernas tēti Alfrēdu bija izsūtījusi padomju vara par to, ka viņš bijis kopā ar mežabrāļiem. Sieva Marta labprātīgi bija devusies uz turieni kā dekabriste, lai būtu kopā ar vīru, tikmēr mazā meitiņa Aija Erna palika Latvijā, laukos pie vecmāmiņas. Nu meitenei bija jāmaina vide – no latviskās uz krievisko, Vorkutā Aija Erna beidza vidusskolu. Latviski runāja tikai mājās ar vecākiem un brāli. 19 gadu vecumā viņa viena atgriezās dzimtenē pie radiniekiem. Šo brīdi viņa bija sirdī lolojusi visus garos gadus, ko pavadīja Sibīrijā.
Arvien pietrūkst laika
Aija Erna ir priekšlaikus pensionējusies. Tā izdarījusi, lai būtu kopā ar mammu viņas slimības laikā. Tomēr šovasar māmuļa aizgājusi mūžībā. “Bēdīga vasara,” saka viņa.
Par pensionāres dzīvi Aija Erna bilst, ka nejūt nekādas atšķirības no līdzšinējā dzīves ritma. Arvien pietrūkstot laika, tas viss veltīts ģimenei, tuviniekiem, sadzīves lietu kārtošanai. Tomēr tagad viņa pati ir savas ikdienas plānotāja. “Es jūtos kā brīvs putns,” saka sieviete.
Vai tiešām viņa ir pensionāre?! Tādu pārsteigumu pauž daudzi, jo Aija Erna izstaro saulainu enerģiju un izskatās krietni jaunāka. “Es vienmēr atbildu, ka esmu dzīvojusi aiz polārā loka. Ar to tas ir izskaidrojams!” joko viņa.
Aija Erna saka, ka tagad gan gribētos aizbraukt apskatīties, kā Vorkutā izskatās, gribētos satikt savus bijušos skolasbiedrus, jaunības dienu draudzenes. Taču tāds brauciens robežas un izdevumu dēļ liekoties gandrīz vai neiespējams.
