Šovasar notikušajos Ģimeņu svētkos Ausma un Kārlis Sebri tika godināti nominācijā “Zelta pāris”
Ausmai un Kārlim Sebriem, kuri dzīvo Daukstu pagastā, pieder sava varavīksne, jo tieši todien, kad ciemojos pie viņiem “Grāvīšos”, kur Ausma jau ceturto gadu pieskata mirušā brāļa māju, tā, mirdzēdama visās krāsās, liecās pāri no ābolu smaguma salīkušajām ābelēm un rudens ziedu rotai dārzā. Daudzkrāsaina kā varavīksne bijusi arī Ausmas un Kārļa dzīve, kurā visspilgtāk iekrāsojusies abu mīlestība.
“Mums ar Kārli šobrīd laulība ir pēc ārzemnieku parauga. Es kā lielsaimniece viena pati dzīvoju pa “Grāvīšiem”, viņš – pa “Kalnalīvēm”, kur saimnieko meita ar ģimeni. Katra satikšanās mums gluži kā jaunībā – pilna prieka. Viņš ar velosipēdu atbrauc mani apciemot. Pagatavoju viņa pusdienas un vakariņas. Skumji man nav, bet interesanti. Acis tā vien vēršas uz ceļa pusi, varbūt Kārlis jau brauc,” stāsta Ausma. Veras “Grāvīšu” istabas durvis, un arī Kārlis ieņem vietu pie galda.
“53 gadus jau esam kopā. Dažkārt mazliet pastrīdamies par sīkumiem, un atkal viss ir labi. Kārlis ir darbaholiķis, es knapi tieku viņam līdzi. Darbs vīram ir pirmajā vietā. Ja tā nav, jūtas kā slims. Es jau viņu vienmēr mazliet centos piebremzēt. Tagad manā vietā to dara Kārļa veselība. Viņš man daudz ko ir pārcietis. Labi, ka mani znoti gādāja, lai varu apciemot Kārli Rīgas slimnīcā,” nopūšas Ausma.
Kārlis steidz stāstīt, ka astoņas reizes sākušas zust cerības, ka viņš izdzīvos. “Mēs visu mūžu viens par otru turam rūpi un nevaram iedomāties to brīdi, kad viena no mums nebūs. Laikam jau turamies tāpēc, ka abi esam dzimuši vienā gadā un mēnesī, tikai Kārlis ir par mani vienu nedēļu jaunāks,” apliecina Ausma.
Mācās vienā klasē un skolā
Ausma un Kārlis savulaik ne tikai mācījušies Galgauskas pamatskolā, bet bijuši arī klasesbiedri. Tolaik Ausmas vecāki dzīvojuši Jaungulbenes pagasta “Lembos”.
“Tikko bija uzcelta tagadējā skolas ēka, jo vecā skoliņa nodega. Man bija deviņi, kad sāku iet skolā. Man, no laukiem nākušam bērnam, jaunā skola šķita kā pils, baidījos tajā apmaldīties. Kārlis skolā šķita tāds maziņš un kluss, tāpēc mēs, meitenes, mazliet darījām viņam pāri. Skolas ballēs viņš vienmēr stāvēja zāles stūrī un nekad nevienu neuzlūdza,” smejas Ausma. Kārlis atzīstas, ka neesot paklausījis skolotājam, kurš gribējis viņu salikt vienā pārī ar kādu meiteni.
“Vai nu es iešu meitenei roku likt klāt, tolaik jau tā nedarījās, kā šodien,” taisnojas Kārlis. Tā arī skolas laikā ne reizi neesot Ausmu izdancinājis. Tikai tad, kad Ausma 28 gadu vecumā atgriezusies no izsūtījuma Sibīrijā un sākusi strādāt Krapas putnu fermā, izvirzoties par labāko putnkopi rajonā, bet Kārlis strādājis lauku brigādē, abi sākuši satikties. Nu vairs Kārlis kautrīgi nestāvējis zāles stūrī, bet Krapā deju kursos apgūtās iemaņas licis lietā, itin bieži aicinot Ausmu uz deju.
“Ienācu zālē, ieraudzīju Ausmu un jutos kā zibens ķerts. Viņas acu skatienu vēl šodien neesmu aizmirsis. Neviena cita mani vairs neinteresēja ne tajā vakarā, ne visā turpmākajā dzīvē. Bez Ausmas es būtu kā bez rokām,” saka Kārlis. Krapā abi arī spēlējuši teātri un dziedājuši korī.
Uzbūvē māju un apņem sievu
Kopā ar radinieku Kārlis pats savām rokām uzbūvējis “Kalnalīves”, lai jau pirmajā gadā tajās ievestu jauno saimnieci.
“Pēc kāda pasākuma, pavadot mani uz mājām, Kārlis jautāja, vai varot atbraukt pie manis ciemos. Tēvs bija nomiris, dzīvoju kopā ar brāli un mammu. Teicu, lai jau brauc. Atceros, Kārlis bija uztaisījis dūšu un 16.aprīļa vakarā ieradās pie manis un lūdza mammai manu roku, kā jau tas pienākas. Man no uztraukuma, ko teiks brālis un mamma, sirds tā drebēja. Ja nu viņi atsaka, ko tad? Man jau Kārlis patika. Tomēr mamma Kārli jau bija novērtējusi kā strādīgu un kārtīgu puisi,” atceras Ausma.
“Jau iepriekš Ausmu aplinkus izvaicāju, vai viņa nāktu pie manis par sievu, bet tad, kad vajadzēja lūgt Ausmas roku, biju tā nobijies, ka pa ceļam iegāju veikalā pēc stiprāka dzēriena,” atzīstas Kārlis, kuram nepiemīt ne iedzeršanas, ne pīpēšanas netikums.
(Vairāk lasiet 26.septembra “Dzirkstelē”)
