Pērnās nedēļas nogalē labklājības ministrs Uldis Augulis pavēstīja, ja valdība nepiekritīs un sociālais budžets būs jāsamazina par vairāk nekā 90 miljoniem latu, tādā gadījumā būs jāatsakās no kāda pabalsta izmaksas vispār.
Viņš gan sola, ka neļaus pārkāpt sarkano robežu, proti, 40 miljonu latu samazinājumu.
Te gan jāpiebilst, vai šī sarkanā līnija jau netika pārkāpta? Proti, vai tas nenotika tad, kad tika samazinātas, piemēram, pensijas un ģimenes pabalsti?
Manuprāt, sociālajai jomai, tāpat kā izglītībai un medicīnai ir jābūt tām nozarēm, pie kurām ķerties klāt un kaut ko turpināt samazināt nevis nevajadzētu, bet gan nedrīkstētu. Tajā pašā laikā nedzird, ka vismaz kaut kāds samazinājums tiktu paredzēts deputātu vai ministru algām.
Nu ko, varbūt priecāsimies, ka vismaz mūsu “gudrajām” galvām nav krīzes. Mūsu valstī nekad nebūs tā, ka viens par visiem un visi par vienu. Diemžēl. Jēdzieni ”solīt” un “solījums”, “garantēt” un “garantija” no “gudro” galvu mutēm zaudē savu nozīmi. Arī diemžēl, bet tā ir, jo vienā diena sola vienu, otrā – jau pavisam ko citu.
Tagad, rupji sakot, “kāš” no mums, piemēram, to pašu lielāku ienākuma nodokli, lielākai daļai tautas samazinātas algas un pie tam vēl krietni samazinātas. Vai ir jēga man šai valstij maksāt nodokļus, un pie tam vēl ne mazus?
Protams, mēs varam iebilst vai protestēt, bet, ja arī protestēsi pret netaisnību, jēgas jau nebūs. Mīkstajos krēslos “augšā” sēdošie neredz un arī nevēlas redzēt, neieklausās, tāpēc arī nedzird, kā dzīvo viņu pašu tautieši.