Vija Poļaka. Lai dvēseles zied…
Vija Poļaka
Lai dvēseles zied…
Ko vajag dvēselei, lai ziedētu?
– Tā gaismā atplaukt sāk
Un zied…
Caur maldu ugunīm tā balta iet
Un zied…
Un zied, lai kur tā iet.
Ko vajag pasaulei, lai ziedētu?
– Daudz baltu roku, lai tās strādātu.
Un zemu liektās galvas
Gaismu redzētu…
Caur maldu ugunīm tad pārliecība nāks
Ar dvēselēm,
Kas baltas ziedēt sāks:
Caur debess gaismu
Pestīšana nāks,
Lai visa pasaule var balti ziedēt sākt.
***
Ilga Krastiņa
Pēc 11. septembra
Ak, cilvēki, zeme vairs neriņķo orbītā savā. Tagad tai joņot liek nešķīsta dēmonu vara. Mums neatrast mieru ne dvēselē manā, ne tavā,
Tik lūgsimies Dievu, lai nebūtu pasaules kara!
Tik lūgsimies Dievu, lai dzīvotu nākamās audzes!
Lai piepilda sapņus, ko paši mēs nepaguvām.
Tik lūgsimies Dievu, lai likten’s kaut viņus spēj saudzēt
Šai naidīgā neprātā tālā un,
Dievs pasarg’, – ne tuvā.
***
Daiga Sliņķe
Tavs laiks
Tavs laiks.
Kā smiltis caur pirkstiem.
Kā asara pār vaigu.
Rit.
Tavs Laiks.
Šorīt. Šonakt.
Šajā vietā un laikā.
Šobrīd.
Tavs laiks.
Pilnīgi bez vērtības.
Un nenovērtējami
Dārgs.
Tavs laiks.
***
Justīne Lāce
Reiz spēlēju paslēpes ar Dievu.
Aizklāju acis ar rokām,
Tad atsedzu tās un saucu:
“Ku- kū! Dievs, Tu mani redzi?” Jā, Dievs mani
“Kā?” es sašutu un uzsāku spēlēt
ar Dievu paslēpes.
Sākumā es tikai imidžu mainīju –
Galvu noskuvu un riņķus saliku. Domāju –
Dievs mani neatpazīs.
Bet no pretimnācēju skatiem manīju:
Dievs mani redz!
Gulēt ejot, es gaismu izslēdzu. Domāju – tumsā
Dievs mani nepamanīs,
bet uz pretējās sienas
izgaismojās uzraksts:
“Dievs tevi redz!”
Reiz es uz ielas izgāju
un iespēru sunim…
Likās – Dievs mani neredz.
Nebij’ ne zīmes, nekā!
Neziņā baznīcā altāra priekšā,
ceļos slīgdama, saucu:
“Dievs mani neredz!”
Dievs noņēma rokas
no acīm un iesaucās:
“Ku- kū! Vai tu mani redzi?”
***
Arvis Deguns
No dzejoļu cikla – dialoga “Par vēl vienu satikšanos”
tava balss pret apvārsni sitas
miglas kamzoli mugurā velk
tepat jau bija neatrastais
agad tas viss izglāstīts
bet man gribas diedelēt laimi pavasarsilti mākoņaini
lai es tirgū par asaru varu
nopirkt dziedošu biti ar flautu
tad caur tavas pils krāsaino logu saudzīga bite dziesmu lies
un pa kripatai sanesīs pilnu
istabu tavu ar jasmīniem
***
Inte Driķe
Lāses
Lielas lāses slīd gar loga rūtīm, Bērza zaros lapa lapu glauž; Neprātīgi sirds tad klauvē krūtīs,
Kaut kur zirneklītis ilgas auž.
Klusas lāses ierit arī sirdī,
Miglā veras piedugušais skats. Nesajūti jeb vai nesadzirdi?
Tu kā slapjais pavards sprēgā pats.
Skatos lāsēs, taču nesaprotu,
Kālab raižu maska virsū lien?
Dāvinu sev cerību kā rotu,
Diena atnes skopu smaidu vien.
***
Anita Graumane
Jānim Porukam
Kas tavas dzīves sāpes izraudās? Vai balta roze, kas kā pērle lās, vai sarkanā, kas deg kā siržu liesma,
vai klusumā vēl neatrasta dziesma?
Kas tavus mīlas vārdus izrunās?
Vai bērniņš mazs, vai mātes lūpas maigas,
kas atmiņā vēl skūpstu spiež uz vaiga?
Vai varbūt sapņos netveramais stāvs, kas kaut kur mēnesnīcas gaismā staigā?
Es nezinu, es tikai tuvojos tai mīlai mūžīgai un sāpēm rūgtām,
kas katrā dzīvē ienāk neielūgtas,
un klusi dvēselē auž gaismas staru, lai visiem es šai saulē piedot varu.
***
Dace Dzelzkalne
Pasaules viducis
Pienācis laiks, kad gribas kāju pār slieksni likt un skriet
pa maigo pludmales smilti.
Bet nē…
Tik gludi neies.
Tur priekšā grantains celiņš vīd, akmeņains asfalts, līka un purvaina taka.
Tur tālumā no jūras dzestruma skalojas oļi un šķembaini akmeņi, durdamies kājās un
likdami sāpes ciest.
Bet – tas viss jāpārcieš,
tas viss jāiziet –
šis dzīves mezglainais labirints,
lai nonāktu
Pasaules vidū,
uz ekvatora,
0 mediānas.
***
Zane Kļaviņa
Es vakar satiku draugu
-bez vārda, adreses,
pases datiem, bez nodeldētā: “Kad atkal satikšu tevi?” Bez : “Atnākšu rīt.”
Vai : “Paliec pie manis.”
Tikai : “Mums jāturas kopā! Kad uzspīdēs saule, tiksimies!”
Šodien spoža saule spīdēja.
Bet kādēļ es ar savu ēnu sarunājos?
***
Uzkrāso lellēm lūpas,
Izķemmē putekļu pinkas,
Uzvelc sen zudušās kristāla kurpes. Šonakt būs balle!
Uzvelc viskrāšņāko kleitu,
Vecajiem brunčiem mežģīni piešuj, Pasauc no tumšajiem kaktiem rūķus. Šonakt būs balle.
***
aizslēgtas durvis
neass nazis
nolauzta adata
reizēm liekas
ka mušas dzīvo labāk
salauzta sirds
pārdurts pirksts
izkritis mats
un vāveres dzīvo bez jēgas
nosista muša
nomedīta vāvere
cilvēks dzīvs
Varenais Cilvēks!
***
Iveta Jermacāne
nopūtu soļi staigā pa manu dvēseli,
slaukot lietu, kas vakar
ar negaisu atnāca
un izsita logiem stiklus…
***
mēness mākoņos
es slēpjos
līdz apsēžos
tev līdzās
atspulga gaismā
uz spilvena
es spēlējos
ar taviem matiem
ar skropstām
es skūpstu
mēness atspulgu
tev sejā
es tveru tavu roku
lai tu neaizietu
es slēpjos
mēness mākoņos
un pazūdu
nakts vientulībā
ar tevi
***
tava un mana dvēsele –
māsas
eņģelim rokās kā atslēgas…
tu un es – balti tēli
saulrieta debesīs…
tu un es – mēs spārni
mīlestībai
***
Rihards Vuškāns
Skapis un augšējie plaukti Pilni ar grāmatām.
Tās vilina, sauc un māna.
Laiks atsaukties būtu tām,
Tās ievestu visus pasaulē,
Kur brīnumiem vara un spēlēm,
Un izstāstītu daudz jaunumu
Ar savām lapu mēlēm.
Ja grāmatām piepildīts plaukts
Tevi vilina, sauc un māna,
Tad sadzirdi droši, jo zini –
Ir laiks atsaukties tām.
***
Sandra Ivanova
Nemiera gars
Ak, nemiera gars, kur biji? Vai mājās nesēžas tev?
Tu skriedams tā aizsteidz
pa dzīvi,
Ka neatliek laika pat sev.
Tu noskrien tā dienu pēc dienas
un skaties – vakars jau klāt.
Ar zvaigžņotu debesjumu
Tas nemanot blakus stāj.
Ar roku pamāj tev klusi:
– Ak, apstājies, nemiera gars!
Es dāvāšu tev saldu dusu
Un mierīgus sapņus turklāt.
***
Artēmijs Svece
Tu gribi man pieskarties. Gribi piekļūt man tuvāk,
Līdz galam,
Lai ieskatītos man acīs,
Lai sevi tur ieraudzītu.
Tu gribi zināt ko vairāk
Par manu neseno pagātni,
Lai tagad mums nav tā kā agrāk,
Lai ir vislabāk, vislabāk.
Aizdedzies, ieskaties manī
Un atplauksti. Iemīlies manī
Un aizmirsti.
Nodziesti un atkal atceries…
Es baidos
Pieķerties tev…
***
Mums paliks pāri Laiks.
Laiks – tavs un mans.
Un mums vairs nebūs žēl,
Ka viss, kas bijis skaists, ir zudis. Mums paliks pāri Laiks –
Tas sadziedēs.
***
Aiva Viduce
Roze
Vienu sarkanu rozi
es tavā plaukstā lieku.
Tik ar vienu – tumši sarkanu tev sirdī dedzu prieku.
Roze vēl tikai pumpurā,
bet jau apbur ar smaržu stipru.
Tu apmulsis ieliec to vāzē –
bez ūdens, vien zilā stiklā…
Tā neatvērās. Tā novīta,
-Nu vairs ne skaista, ne ņipra.
Tik gaisā joprojām virmoja
tās smarža stiprā.
***
Laila Liedeskalniņa
Pārāk jauni esam,
Savus mērķus īsti nesaredzam. Zelts no gaisa nekritīs.
Laime bēdas nesamīs.
Pārāk jauni esam,
Pārāk smagus ideālus nesam. Pašiem savu telpu radīt,
Pašiem savu sirdsapziņu vadīt Jāmācās, jo vēl
Pārāk jauni esam,
Pārāk daudz
No citiem prasām…
** *
Nospied sarkano podziņu,
kad vētra plosās aiz loga –
tā apstāsies.
Nospied sarkano podziņu,
kad eņģeļi lido ap mani
tie atstāsies.
Un tā arvien
būs grūti nepieskarties tai -sarkanajai podziņai.
Bet galu galā –
mūžam viss
tā vienkārši nepāries…
***
Iveta Krūmiņa
pa kripatai vien
smaida
siltumu
glāsta
liegumu
es sakrāšu savās plaukstās
pa kripatai vien
laimes
asaru
prieka mirdzumu
es savēršu raibās krellēs
pa kripatai vien
vārda burvības
nopūtas trausluma
es saudzēšu krēslas stundai
pa kripatai vien
kā naska bite
kā čakla skudra
es sakrāšu savēršu saudzēšu
un tad –
ar maigumu pilna līdz
malām
ar vārdiem par mīlestību
kā devīgs lietus es līšu
tieši tuksnesī tavā
***
Nerunā ar mani vienaldzīgiem vārdiem – tie kā gaistoša skaņa līdz ar atbalsīm klīst. Neglāsti mani ar izglāstītiem glāstiem – tie kā nosaluši putni pār maniem pleciem slīd. Neskūpsti mani nevaļīgiem skūpstiem – tie kā miglas pieskāriens aizmirstībā zūd. Neietin mani savā pieradumā, kas kā pelnu pelēka seģene kūp. Mīļais, nāc kopā ar mani saulrietā naksnīgās debesīs zvaigznes siet.
***
Ilze Groza
Mazajai Elīzai
Es ienācu pasaulē šajā, Lai satiktu tevi, māt,
Bērna mīļumā savā
Pieglaust vaidziņu klāt.
Es ienācu pasaulē šajā
Ar tevi, tēvs, parunāt,
Kad izaugšu liels –
Pasauli iepriecināt.
Mēs nenākam pasaulē šajā
Tikai vecāku vietā stāt.
Nākam pasauli pārmainīt,
Sevi apliecināt.
***
Monts Klē
Kāda pusaizmirsta doma.
Gadu un skaitļu mēmās rindas. Ir tuksnesis, sen zināma, zūdošā laika krasts, kādreiz rasts un apbiris senu pasaku gudrības pelniem.
Tikai eikaliptu zaru mežģīņraksts vēl arvienu debesu valgmi dzer.
Iet vientuļa karavāna caur tuksnesi. Tā dzejnieka sirds (simboliski, protams, vai ne!).
Laiks vēl elpo, un man šķiet, –
mēs visi lēnām nogrimstam smiltīs
kā mūžības zelta graudos.
Ceļš aizies mums pāri, man pāri. Vien tavu vārdu, mīlestība, vēl atmiņā iekalšu karstām, degošām mirkļu lāsēm.
Kāds, kāda vēlāk nāks pa šo ceļu un šos mirkļus uzlasīs, izlasīs. Debesīs mēness zaigs,
un mākoņu vestē spīd zelta pogas, kafijas un seglu ādas rūgtums,
un visums pāri palmu galotnēm irdz. Man grūti novērst skatienu no taviem vaibstiem, māsa diena, –
marmors, rozes un dzejnieka sirds puksti,
bet tas nekas, tas nekas, māsa diena,
varbūt kādreiz arī debesis raudās.
Lappusi sagatavojis Gulbenes literātu klubs “Autogrāfs”
