Maija Nikol – Grigule ir dzimusi Gulbenē, tāpēc arī pēc 33 gadiem, kas nodzīvoti Vācijas pilsētā Brēmenē, kur viņu sev līdzi aizvedis Maijas dzīvesbiedrs, būdams pēc profesijas jūrnieks, viņa to sauc par dzimto pilsētu.
Maija Nikol – Grigule ir dzimusi Gulbenē, tāpēc arī pēc 33 gadiem, kas nodzīvoti Vācijas pilsētā Brēmenē, kur viņu sev līdzi aizvedis Maijas dzīvesbiedrs, būdams pēc profesijas jūrnieks, viņa to sauc par dzimto pilsētu. Septembra sākumā Maija atkal bija atbraukusi uz Gulbeni, lai uz brīdi ļautos atmiņām un sastaptos ar sen nesatiktiem cilvēkiem.
Maija beigusi arī Gulbenes vidusskolu. Viņa ar prieku atceras klases audzinātāju un matemātikas skolotāju Veroniku Jaunzemu, fizkultūras skolotāju Aleksandru Pētersonu, kas viņu glābis no matemātikas stundām, ļaujot startēt vieglatlētikas sacensībās, aizstāvot skolas godu, un citus. Šo laiku atceroties, Maija vienu pēc otra min sporta rekordus. Viņa nav piemirsusi arī to sniegoto ziemas dienu, kad aizbraukusi no Latvijas. Ja šodien mēs brīvi ceļojam no vienas valsts uz otru, tad padomju laikā šāda Maijas rīcība izraisīja sabiedrības izbrīnu un pat nosodījumu arī augstākajās aprindās.
Aizbraucu ar meitu uz rokām
“No Gulbenes uz Vāciju aizbraucu 1968.gada 17.februārī ar meitu Simonu uz rokām, jo biju precējusies ar vācieti. Viņš mani nolūkoja kādā ballē Rīgā Ģildes namā. Tolaik mācījos tirdzniecības skolā. Uzlūdza uz pirmo valsi, to neprazdams. Mācīju viņu dejot. Vācu valodu pratu samērā labi, tāpēc problēmas neradās. Izklausās skaisti, tomēr būt par sievu citas tautības cilvēkam nav viegli, lai cik labs viņš būtu,” saka Maija. “Bet, kas ir grūti, tas ir skaisti,” viņa piebilst.
Skatuve palīdz būt atraisītai
Daudzi gulbenieši Maiju atminas kā vienu no kādreizējā Gulbenes kultūras nama estrādes orķestra ilggadējām solistēm. “Koncertējām visā Latvijā. Atceros, ka koncerta programmu tolaik vadīja gulbenietis Romāns Grabovskis. Skatuve mani nebiedēja. Tā man palīdzēja būt atraisītai un brīvai. Šīs īpašības noderēja arī tad, kad vajadzēja piemēroties dzīvei Vācijā,” domā Maija. Viņa nenoliedz, ka vienmēr vēlējusies atgriezties Latvijā, bet pārāk laba veidojusies ģimenes dzīve.
Esmu kļuvusi māksliniece
Maijas āriene liecina par ekstravaganci, tāpēc nevilšus rodas vēlēšanās viņu pieskaitīt mākslinieku aprindām. “Tikai ar neatlaidību un gribu, liekot lietā iedzimto talantu, esmu kļuvusi māksliniece, kas uzņemta Mākslinieku savienībā. Ar panākumiem notikušas vairākas manu darbu izstādes,” Maija ir lepna par sasniegto, bet vaicāta, kādu mākslas virzienu pārstāv, saka, esot vispārēja māksliniece. “Man padodas gleznošana un zīmējumi ar tušu, zīmuli, temperu (tās ir dabisko saistvielu un ūdens emulsijas krāsas), kā arī eļļas krāsām. Vīrs aizbrauca jūrā, bērni – mazi, man taču vajadzēja ar kaut ko nodarboties,” stāsta Maija. Divus gadus viņa apguvusi arī skulptora iemaņas. Arī skulptūras guvušas skatītāju atzinību Brēmenē izstādēs, kur tās lieliski sadzīvojušas ar portretiem.
Jābūt dabas dotam talantam
Maija uzskata, ka cilvēks nevar kļūt par atzītu mākslinieku, ja viņam nav dabas dota talanta. “Man tāds ir,” viņa pārliecināti saka. “Tādus, kam ir šāds talants, es saucu par laimes cilvēkiem.” Jau vidusskolas gados Maija darbojusies skolas avīzes redkolēģijā un zīmējusi karikatūras. Sākumā kautrējos citus izsmiet, jo uzskatīju, ka līdz astotajai klasei esmu bijusi teicamniece, tāpēc nedrīkstu tā rīkoties, bet tad sapratu: nezīmēšu es, zīmēs citi,” Maija atceras un piemetina, ka nekad neesot vēlējusies būt nodevēja.
Portretus glezno līdzīgus oriģinālam
Māksliniece ar lepnumu stāsta, ka portreta un oriģināla līdzība viņas darbos esot apbrīnojama. Savu un vīra portretu Maija nav gleznojusi, neprazdama izskaidrot, kas no tā līdz šim atturējis. Portretu galerijā nav iekļuvis arī neviens personāžs no Gulbenes. Māksliniece, darbojoties dažādos mākslas virzienos, par savējo uzskata portretēšanu un skulptūras.
Dziedājusi Brēmenes vecpilsētā
Maija uzdrošinājusies dziedāt ne tikai gulbeniešiem. Arī brēmenieši klausījušies viņas sniegumā. Maija atceras: “Dziedāju Brēmenes vecpilsētā pie Rātsnama. Tur bieži dzirdamas latviešu dziesmas. Naudu pelnīt brauc latvieši pat no Mūzikas akadēmijas. Toreiz kāds francūzis spēlēja ģitāru. Es piestājos viņam blakām un sāku dziedāt, bet klausītāji meta cepurē naudu, līdz tā bija pilna. Abi aizgājām uz kafejnīcu un viens otram izmaksājām vakariņas. Arī citkārt tiku dziedājusi.”
Būt par gidi ir interesanti
Ja aizbrauksiet iepazīties ar Brēmeni, tad Maija labprāt būs jūsu gide. Tā ir vēl viena viņas cienīta nodarbe. Arī tad, kad mākslinieki no Rīgas ciemojas Brēmenē, Maija vedina apskatīt pilsētu, iepazīstot tās skaistākās vietas. Viņa prot trīs valodas un šobrīd apgūst arī spāņu. “Pie manis Vācijā ciemojušies Miervaldis Polis, Maija Tabaka, Līga Zariņa un citi. Savukārt esmu viņu viešņa, atbraucot uz Latviju, ko cenšos darīt vismaz reizi gadā,”saka Maija. Viņa dzīvo mākslas piesātinātā gaisotnē un ir pārliecināta, ka māksla palīdz dzīvot. “Man nepatīk cilvēki, kas sarežģī dzīvi. Mākslinieki to neprot, tāpēc kopā ar viņiem man ir labi,” viņa piebilst.
Raksta un tulko dzeju
Dzīvojot Vācijā, Maija vienmēr vēlējusies iespējami vairāk pastāstīt par savu dzimteni, tāpēc pievērsusies Ārija Elksnes dzejoļu tulkošanai vācu valodā. Šobrīd viņa tulko vairāku vācu dzejnieku vārsmas latviešu valodā. Vairākus pašsacerētus dzejoļus Maija veltījusi mātei, skolai, mīlestībai, dzimtenei. “Arī dzejošana ir mans talants,” Maija nebaidās šīs pārliecības un uzskata sevi par Latvijas patrioti, šo īpašību mantojot no tēva. Viņa iespēju robežās cenšas palīdzēt gan Latvijas bērniem, tulkojot grāmatas, gan vācot līdzekļus un medikamentus slimo bērnu atveseļošanai. Viņas dzīvoklī Brēmenē laipni gaidīti daudzi cilvēki no Latvijas, kas Vācijā ieradušies dažādu apstākļu dēļ.
Gleznos Antras Liedskalniņas portretu
Maija ir apņēmusies palīdzēt vākt līdzekļus aktrises Antras Liedskalniņas kapa piemineklim, jo ir pārliecināta, ka aktrise bijusi un paliks Latvijā mīlēta māksliniece. To darīt viņa mudina arī gulbeniešus. “Esmu apņēmusies uzgleznot Antras Liedskalniņas portretu. Vienu dāvināšu Gulbenes bibliotēkai, kur strādā aktrises māsasmeita, bet otru portretu – Nacionālajam teātrim – Antras teātrim. Ja katrs aktrises talanta cienītājs ziedos kaut desmit santīmus, arī tas būs daudz,” saka Maija.
Vēršu cīņas uzzīmē divās minūtēs
Sarkans, oranžs un dzeltens ir Maijai tīkamākās krāsas, kuras viņa izmanto arī savos darbos. Par sevi viņa saka: esot mākslinieka van Goga piekritēja, bet Spānijā skatītās vēršu cīņas spējot uzzīmēt dažās minūtēs.
“Visi, kas skatījuši manus darbus, uzskata, ka esmu laba kompozīcijas māksliniece. Nebaidos gleznot erotiku, ziedus, ar Latviju saistītas tēmas un būt arī maksimāli moderna. Labprāt zīmēju vēsturiskas pilis, kas tītas dūmakā. Redzēto cenšos paturēt atmiņā, lai pēc tam zīmētu,” stāsta Maija. Lai mākslas darbu tēmas būtu vēl daudzveidīgākas, Maija labprāt vēlētos dzīvot, piemēram, Norvēģijā, Dānijā vai Islandē. “Es visur jūtos kā mājās. Tāda ir mana būtība,” saka Maija.
Fakti
Maijas Nikol – Grigules māte dzimusi Rīgā, bet tēvs – Lejasciema pagasta Dūrē. Dūres pusē pavadīta Maijas bērnība.
Maija apceļojusi 32 valstis, izņemot Āzijas un Amerikas kontinentā.
1996.gadā Vācijas pilsētā Brēmenē miris Maijas vīrs.
Ģimenē kopīgi izaudzināta meita Simona, kas absolvējusi Kultūras zinātņu universitāti. Dēls Svens ir kuģa kapteinis un šobrīd studē, lai kļūtu par starptautisko ūdeņu aizsardzības policistu. Ir mazdēls Lūkass, kam septembrī palika trīs gadi.
Maija sevi uzskata par romantiķi, lai gan bijusi izsūtījumā Sibīrijā.
Par vienu no biežāk dziedātajām dziesmām uzskata “Pie dzintara jūras”.
Fakti
Brēmene atrodas Vācijas ziemeļu daļā, Vēzeres upes krastos – simts kilometru no Ziemeļjūras.
Brēmenē ir vairak nekā 562,8 tūkstoši iedzīvotāju.
Kopā ar Brēmenhafeni Brēmene veido mazāko federālo valsti Vācijā, kas aizņem
404 kvadrātkilometrus.
Brēmenē attīstīta mašīnbūve, tekstilrūpniecība, metāla un naftas pārstrāde, kā arī pārtikas rūpniecība.
Brēmene ir trešā lielākā Vācijas jūras ostas pilsēta. Kopā ar Brēmenhāfeni gadā jūras un upju transporta kravu apjoms ir 38,3 miljoni tonnu.
Brēmene vēsturē pirmo reizi minēta 782.gadā. Kopš 1358.gada Brēmene ir Hanzas locekle. No 1646. līdz 1933.gadam bijusi brīvpilsēta.
Šodien Brēmene ir viena no Rīgas sadraudzības pilsētām.
