Kāda mana paziņa, kas deviņdesmito gadu sākumā itin labprāt pirka un valkāja lietotu apģērbu, vēlāk krasi mainīja savu attieksmi.
Kāda mana paziņa, kas deviņdesmito gadu sākumā itin labprāt pirka un valkāja lietotu apģērbu, vēlāk krasi mainīja savu attieksmi. Viņai pagadījās labāks darbs un pieklājīgs atalgojums. Atceros, toreiz viņa man teica: “Nevelc uz darbu to humpaljaku. Vai tev nemaz nav kauna tā staigāt!” Nodomāju, ka laikam viņai taisnība, mēra sajūtu tomēr zaudēt nedrīkst.
Taču paziņas dzīves situācija atkal mainījās. Labi atalgoto darbu viņai nācās nomainīt pret citu. Trūkumā atkal priekšroka bija jādod lietotām precēm.
Morāle ir ļoti vienkārša – nevajag spļaut akā, no kuras vēl būs jādzer. Šodien dzīve ir nestabila un galējību pilna. Kopumā sabiedrības dzīves līmenis joprojām ir zems. Sevišķi lauku rajonos, kur ir problēma atrast darbu. Turklāt ne tikai Latvijā. Šoruden iznāca paciemoties Igaunijā – Valgā. Biju pārsteigta, redzot, cik daudz tur ir humpalu veikalu. Un vēl vairāk brīnījos, redzot, ka katrs otrais igaunis valkā lietotus apavus un apģērbu. Tātad ir tomēr tāda nepieciešamība. Joprojām. Un būs droši vien vēl pietiekami ilgi.
Te nu ir vietā piebilde, ka retais šodien var iegādāties pilnīgi jaunu automašīnu. Bet lietota ir gandrīz katram. Turklāt nereti lietotie auto izskatās visai “biezi”. Arī antikvāras lietas, ko pārdod, taču ir jau lietotas. Varbūt jāraugās uz šo nabadzības situāciju filozofiski. Vai pat ar humoru. Vai nav jauki, ka pa lauku ceļiem ripo “Mercedes” markas automašīnas?
Bet daudzos dzīvokļos ir lietotas mēbeles, elektropreces, vāzes un glāzes. Ja cilvēks to neatklāj, nereti tas pat prātā neienāk. Un tad vēl bērnu apģērbs, apavi. Ģimene nespēj vien to visu piepirkt, sevišķi tad, ja vecākiem ir vairākas atvases. Tad lietotu preču iegāde ir izeja no šķietamas bezizejas situācijas.
Vienmēr var izvēlēties labāko no piedāvātā
Ko dara gudrs pircējs, kad čigāns viņam andelē zirgu? Protams, skatās zobos. Zirgam taču! Arī vecu kleperi var uzfrišināt, bet zobi nodos patieso fizisko stāvokli. Tāpat ir ar jebkuru citu lietotu preci. Nav jau nekāda prieka pirkt humpalu. Tomēr, ja nepieciešamība spiež, tas ir jādara. Nevajadzētu pirkt to, ko kāds par varītēm grib uzspiest.
Pirmkārt, sev pašam jāatbild uz jautājumu, ko tieši man vajag. Arī pērkot lietotas drēbes, apavus vīram, sievai vai bērniem, jāzina skaidri, kas ir vajadzīgs. Tad vēl jāpavaicā sev gluži kā ēzelītim no pasakas par Vinniju Pūku: kāds ir mans mīļākais izmērs un krāsa? Vārdu sakot, nevajag pirkt nevajadzīgas lietas. Kaut vai par santīmiem iegādātas, kur gan likt nevajadzīgu lupatu kaudzes?
Ērtāk ir iepirkties vietās, kur preci var aptaustīt un apavus vai apģērbu piemērīt. Un svarīgi, lai būtu laiks apdomāties. Svarīga nozīme ir arī apgaismojumam, lai preci var labi apskatīt. Nereti telpā un puskrēslā humpala izskatās tīri laba, bet dienas gaismā atklājas dažādi defekti. Jāpievērš uzmanība norādēm, kas pievienotas precei. Vēlams noskaidrot, kur un kas ražojis preci. Firmas vārds taču ir arī kvalitātes garants. Jānoskaidro, no kāda materiāla prece ir ražota, vai tā nav brāķis. Pat ja lieta šķiet skaista un labi saglabājusies, jānoskaidro, vai tā ir arī ērta.
Jāizvērtē, vai cena ir adekvāta
Lietotas preces pārdod par pazeminātu cenu. Tomēr jāizvērtē, vai netiek prasīts par daudz. Ja liekas, ka ir par dārgu, tad vajag to pārdevējam atklāti teikt. Kaut vai principa pēc. Novēroju, ka lietotu preču veikalos negribīgi pazemina cenas, kad prece jau iestāvējusies un to pērk maz. Tomēr agri vai vēlu pārcenošana notiek. Un pat tad daudz ko nepērk.
Vai ir argumentējama lietotas preces iegāde par samērā “sālītu” cenu? Jāņem vērā, ka tā ir importa prece. Iespējams, joprojām moderna pie mums, taču izgājusi no modes ārzemēs. Apģērbu un apavus no dabīga materiāla, ja patīk, piestāv un ir ērta pašsajūta, var pirkt. Jānovērtē gan vēl situācija adekvāti. Piemēram, pērkot mazlietotus, bet skaistus zābakus, jānoskaidro, vai tie neizmērcēs kājas jau pirmajās lietavās.
Nereti saka, ka tikai bagātie var atļauties pirkt lētas preces, jo tās nekalpo ilgi un drīz atkal būs jāpērk. Tātad arī par to ir jādomā, pērkot lietotu preci. Lai vai kā, bet tomēr arī šādai lietai zināmu laiku vēl ir jākalpo.
Par gaumi nestrīdas tikai vienaldzīgie
Neviens no mums negrib, lai citi skaidri redzētu un saprastu, ka kājās ir lietotas kurpes un mugurā lietota vējjaka. Gribētos, lai arī par ģimenes jauno auto visi domātu, ka tas patiešām ir jauns. Laikam gan neviena sieviete negribētu, ka viņu uzskata par humpalu karalieni. Vīrs par sievu vai bērni par māti arī negribētu dzirdēt tā sakām. Arī bērns lietotā apģērbā jāsaģērbj tā, lai neviens nenojaustu, ka kāds šīs lietas jau agrāk ir valkājis.
Tātad par gaumi strīdas. Jādomā par krāsu un stila vienotību. Par to, vai piestāv, vai atbilst vecumam, vai ir modē. Nebūs stilīgi, ja sieviete viscaur saģērbsies humpalās. Labāk ir “jaukt pēdas”. Ja nu ir uzvilkts kaut kas no humpalām, tad noteikti tomēr kādam apģērba gabalam jābūt nehumpalai. Svarīgi arī, lai cilvēks iegādāto lietoto preci izjustu patiešām kā savējo. No attieksmes daudz kas ir atkarīgs.
Daudzi uztraucas, vai lietotas mantas, apģērbs nenes līdzi iepriekšējā lietotāja auru, enerģētisko lādiņu. Viennozīmīgas atbildes nav. Nevajadzētu pirkt lietotus kabatlakatiņus, jo tie ir slaucījuši svešas asaras. Lietots apģērbs pirms valkāšanas noteikti ir jāmazgā. Bet lietotus apavus no iekšpuses vajadzētu apstrādāt ar izsmidzināmu medikamentu, kas pasargā no inficēšanās ar sēnīšu slimībām. Un vēl nevajag domāt, ka kāds lietotas mantas mums atsūtījis ar sliktām domām. Jāuztver to kā humānu palīdzību. Vārdu sakot – jādomā pozitīvi. Tad arī lietotās lietas labi kalpos un tām būs vēl pietiekami ilgs mūžs.
