Dzirkstele.lv
Pārdzīvoju un jūtu līdzi Ukrainai un ukraiņiem. Būšu gandarīta, ja, izlasot manas pārdomas par Ukrainā notiekošo, vēl kāds mainīs savas domas un neatbalstīs “putinisma” politiku.
Dzīvespriecīgā, daudz cietusī un draudzīgā Ukrainas tauta nav pelnījusi, ka kāds mūsdienu barbars mīda kājām tās zemi, sagrauj skaistās pilsētas un kopš 2014.gada nogalina tās iedzīvotājus.
Par ukraiņu draudzīgumu un nesavtīgumu pārliecinājos pati. Astoņdesmito gadu beigās bija nepieciešamība uzturēties Kijevā. Lidmašīnā Rīga-Kijeva blakus apsēdās ukrainiete, kura dzīvoja Rīgā, bet brauca apciemot radus. Sarunā uzzināju, ka visdrīzāk naktsmītni nedabūšu, jo sākās skolēnu pavasara brīvdienas un ģimenes tās izmantoja, dodoties ekskursijās un izklaidējoties. Nadežda aizveda mani, svešu cilvēku, pie saviem radiem un vairākas dienas uzņēma kā savējo.
Negribu ticēt, ka 21.gadsimtā marasmatiķim, kuram savā lielummānijā “aizbraucis jumts”, jo viņš uzskata, ka ukraiņi nav tauta un Latvija nav valsts, varētu izdoties pārspēt visas Eiropas un pat vairuma pasaules valstu saliedētību. Ukraina ir daudzfunkcionāla valsts. Tur dzīvo arī krievi, poļi, baltkrievi, baltieši, turki, tatāri un citi. Viņiem visiem tās ir mājas un zeme, kuru mīl, kopj un vairo tās labklājību. Sāp sirds, jo faktiski Ukrainas dēli, brāļi un tēvi uz dzīvību un nāvi cīnās par savu, mūsu un visas Eiropas brīvību un mieru. Ja, nedod, dievs, kristu Ukraina, Kremļa “hidra” izstieptu savas ķetnas uz Baltiju, Poliju, Rumāniju, Bulgāriju, Ungāriju un savā neapturamībā uz lielu daļu Eiropas kopumā.
Hidra (grieķu mitoloģijā – ļaunums, kas spēj atņemt gribu un prātu) ir nohipnotizējusi ar saviem draudiem Pasaules vadītāju, tāpēc visas sankcijas ir novēlotas. Katru minūti Ukrainā iet bojā tās patrioti un palīdzību tur nevar gaidīt ne dienu, ne nedēļu, ne mēnesi, bet tai jābūt tūlīt un tagad. Man ir lielas bailes, ka Eiropa vēl baudīs savas neizlēmības sekas. Viena monstra ambīciju dēļ savus dēlus mājās nesagaidīs Krievijas mātes. Kaut gan Krievijas jau nav, ir tikai “putinija”. Krievi paši ir minoritāte savā zemē bez tiesībām lemt un pārvaldīt savu valsti. Tie, kuri neatbalsta “putiniju”, sēž cietumos vai tiek noindēti un nošauti.
Ironiski, ja nebūtu tik skumji, bet mūsu novada vadītājiem un rīkotājiem, šķiet, ir pilnīgi vienalga, kas notiek Ukrainā. Vienkārši ciniski, bet “Gulbenes Novada Ziņas” saņēmām mēneša pēdējā dienā. Nebūtu liels zaudējums un novada ļaudis saprastu un pieciestu, ja tās pāris mēnešus neiznāktu vispār un ietaupītais finansējums tiktu ieskaitīts atbalsta fondā Ukrainai. Paradokss: mēs ar pompu svinam pilsētas jubileju, bet Ukrainā iet bojā cilvēki, kuri izmisīgi cīnās par savu un arī Gulbenes pastāvēšanu, bet tik tālu jau mūsu vareno prāti nesniedzas.
Visu atlikušo mūžu man acu priekšā būs vīrietis – Ukrainas patriots, nav svarīgi, vai viņš bija ukrainis, krievs vai kādas citas tautības, kurš izmisumā nokrita uz ceļiem Putina tanka priekšā, neļaujot tam braukt tālāk.
Kijevas centrā ir kolonna, kuras smailē ir zeltīts eņģelis ar izplestiem spārniem. Tas ir kā sargs, kā simbols, ka šī zeme ir svēta un pieder daudz cietušajai Ukrainas tautai. Dievs, lūdzu, neļauj eņģelim krist un ļauj ukraiņu tautai atgūt pilnībā savu zemi un brīvību! Esmu dzimusi Otrā pasaules kara laikā un negribu pieļaut domu, ka būtu jāaiziet no šīs pasaules, piedzīvojot trešo pasaules karu tikai tādēļ, ka kādam gribas pārrakstīt pasaules vēsturi pēc sava prāta, nerēķinoties ar daudzu tautu un nāciju centieniem dzīvot mierā, labklājībā, saticībā, kopjot savu kultūru, tradīcijas un tikumus.
Latvieti! Esi modrs, VDK spiegi un darboņi klauvē arī pie tavām durvīm! Dievs, sargā Ukrainu un mūs visus!
– Irēna Maija Zīberga Gulbenē 27.februārī
