Jāstartē institūtā atkal un nekavējoši jādabū darbs vietējā slimnīciņā.
3.
Jāstartē institūtā atkal un nekavējoši jādabū darbs vietējā slimnīciņā. Man pat prātā neienāca, ka neviens mani ar atplēstām rokām pat laukos negaidīja. Otrā rītā, ieradusies lauku medicīnas iestādē, es uzzināju, ka ir tikai kurinātāja vieta, kamēr īstais kurinātājs ir apslimis. Dūša noplaka vēl vairāk. Ar malku man nebija bijusi nekāda darīšana, mājās plīti iekurot, “melnā cūka” itin bieži bija kurtuvē. Tomēr citas izejas nebija. Arī alga bija krietni mazāka nekā sanitāram – tikai divi simti septiņdesmit rubļi cerēto trīs simti piecdesmit vietā.
Tomēr vismaz zīle rokā. Slimnīcas saimniecības vadītāja atnesa man zilu darba halātu un darba cirvi un aizveda mani uz darba objektu: nesen bija nojaukts kāds vecs šķūnis, sazāģēti patrunējušie bluķēni, kas jāskalda un jākrauj ielā. Ne kur sprukt, ne mukt! Par laimi, šis tas sanāca: klakt! klakt! Ja bijušie klasesbiedri mani te redzētu, tad nu gan būtu smiekli! Nevienam nav tāda darba, un neko labāku es arī nebiju pelnījusi, jācer, ka tas nebūs mūžīgi.
Pēcpusdienā manu darbu apraudzīt iznāca pats slimnīcas vadītājs – ārsts Kārlis Caune. Aprunājās par dzīvi, manām vēlmēm, paņēma no manām rokām cirvi un pieskaldīja veselu malkas kaudzi. Bijām iepazinušies. Man bija neērti, ka ārsts skalda malku manā vietā, taču glaimoja, ka viņš šā rīta darba lūdzēju ir atcerējies, runājis par nākotnes iecerēm kā ar līdzīgu. Pēc brīža redzēju, kā dakteri aizved zirga pajūgs, laikam pie kāda slimnieka.
Tā, pamazām iepazīstoties ar vietējo kārtību un darbiniekie, nostrādāju pirmo nedēļu. Plaukstās biju uzberzusi tulznas, nu dabūjusi darba cimdus. Sakraut malku šķūnītī ielās tika rīkota talka. Pamazām es kļuvu darbinieku vidū par savējo. Neviens manu darbu neapsmēja un izturējās pat līdzcietīgi. Darbā atgriezās īstais kurinātājs, un es uzdienēju par grīdu mazgātāju. Darbs sākās septiņos no rīta. Desmit telpas es izmazgāju divu stundu laikā, tad vēl kāpnes, koridori. Arī te mana pieredze nebija nekāda dižā. Dezinfekcijas līdzeklis lizols, kas jālej pie mazgājamā ūdens, riebīgi smirdēja, ieēdās rokās, iesūcās drēbēs. Bet tāda bija kārtība: “Dziedi vai raudi, tautu meita, tavas pašas vaina bija,” es pie sevis atkārtoju ne reizi vien un pierodu pie visa, kas ir. Biju jau slimnieku tuvumā, redzēju, ko dara medmāsas un kādi ir viņu pienākumi. Māsiņām bija zilas kleitas, balti priekšauti un sarkans krustiņš cepurītē. Taču es jau toreiz kāroju ko vairāk un ar zināmu bijību raudzījos uz visu zinošā ārsta pusi.
Slimnīcā modē bija biežas ražošanas sapulces. Tā kā man uzticēja šo sapulču protokolu rakstīšanu, ar lielu gandarījumu bieži sēdēju pie ārsta galda, un man nevajadzēja uzrakstīto svītrot vai pārrakstīt vēlreiz.
Nu jau reizēm gadījās satapties vēl ar vienu slimnīcas dzīves sastāvdaļu – mirušo apkopšanu. Saskāros ar piederīgo bēdām vai reizēm arī vienaldzību. Pārsvarā tie bija mūžu nodzīvojuši vecīši. Likās tik šaušalīgi, kā siltais, nesen dzīvais cilvēks mirst, jo apstājas sirds, un viss beidzas. Paliek auksta, smaga, sadrūpoša miesa.
Visinteresantākā dzīve sākās, kad mūsu iestādē, tāpat kā vēl trīs vai četru ciemu mazajās slimnīcās “atvēra ” dzemdību gultas. Tātad viss uz vietas tautas labā. Ieradās skaista un enerģiska ārste – akušiere un štatu sarakstos arī jaunas vecmātes. Slimnīcā sākās cita dzīve. Arī es uz “štatu paplašināšanas” rēķina dabūju sanitāres vietu. Dzemdību nodaļā bija trīs telpas: palāta grūtniecēm, kas ieradās uz dzemdībām, jaundzimušo istaba un dzemdību zāle. Tās bija īpašas telpas ar savu uzkopšanas režīmu un kārtību. Neteikšu, ka dzemdību procesu var pārredzēt un uztvert bez emocijām. Tomēr smagas komplikācijas es atceros tikai dažas reizes, bet tas jau ir ļoti specifisks jautājums. Man patika būt jaundzimušo istabā. Cik dažādi bija mazuļi un daudzi jau no dzimšanas brīža skaisti, veselīgi un vareni zīdēji! Nekādas mākslīgās barības toreiz nebija, un pienīgākās mātes dalījās ar kaimiņienes bērniem, kam trūka piena. Vietējās sievietes pazina viena otru un labprāt uzņēmās piena donora misiju. Izrakstoties no slimnīcas, mums stiepa treknu torti un vīna pudeli kā pateicību. Tas bija tortu laiks.
