Laiks ir mūsu dzīves valdnieks.
Laiks ir mūsu dzīves valdnieks. Tas spēj saistīt un izšķirt cilvēkus, liek mainīties videi, kurā viņi mīt, piepilda mājas ar ļaužu balsīm, bet pēc gadiem šo namu durvis atstāj atvērtas visiem, jo īstie saimnieki “aizklīduši” pasaulē.
Pirms daudziem gadiem arī Lejasciema pagasta apdzīvotajā vietā “Latvasās”, kas atrodas apmēram sešus kilometrus aiz Mālmuižas, bija 13 mājas un dzīvoja 78 cilvēki. Šodien “Latvasas” var nosaukt par brāļu Kauliņu “pilsētu”, jo viņi, palikdami uzticīgi dzimtajai vietai, dzīvo trīs pašu rokām savulaik uzceltās mājās. Par agrāko apdzīvotās vietas vēsturi un godību liecina vien igauņu grāfa lopu pusmuižas ēkas un ķieģeļnīcas pamati, pamestas dzīvojamās ēkas, kas vējainās naktīs izraud atmiņas par pagātni, un pamazām aizaugoši ceļi uz tām.
Tā arī lēnītēm dzīvoju
“Apiņu” mājas saimnieks Kārlis Kauliņš kopš pērnā gada decembra, kad viņsaulē aizvadīta dzīvesbiedre, ar visu tiek galā viens. Sešdesmit trīs gadu vecumā tas nav viegli, jo pirms vairākiem gadiem smaga slimība nepaklausīgu padarījusi labo roku un kāju.
“Tā arī lēnītēm dzīvoju. No saimniecības esmu atteicies. Tik vien kā vistas, kuras sargāju no vanagiem, un kaķis – visa dzīvā radība,” saka Kārlis. Vienatnē, pie loga sēdēdams, viņš daudz ko izdomājies. Piemēram, par vēsturei piederošo laiku, kad lopu pusmuižā valdījusi dzīva rosība, līdz dienai, kad tās pārvaldnieks pusmuižu pārdevis, pats sācis dzert un aizdedzinājis ēku, bet kalpiem, kas zaudējuši mājvietu, vajadzējis mitināties šaurībā, kad ūdenssūknis darbināts, izmantojot zirgu palīdzību, un apkārt valdījusi rosība. Ar vēsturi Kārlis sasveicinās, sākot un aizvadot ik dienu, lai gan domā, ka šodien tā nevienu īpaši neinteresē.
Pagalmā vienā malā vietu radis traktors – Kārļa transportlīdzeklis, ar kuru aizbraukt līdz autoveikala pieturvietai, kas vairāk nekā divu kilometru attālumā. Saimnieks stāsta, ka bieži aiz stūres nesēžoties, jo sestdienās ciemos atbraucot meitas un vajadzīgo atvedot. Kārlis nenoliedz, ka ir grūti, jo klusums istabās un apkārtnē pārāk griežas ausīs. Varētu pārcelties uz dzīvi citur, bet žēl mājas, kura, aizies postā. Apkārt tik daudz skatāmu piemēru, kur mājai kāds noņēmis jumtu, iekārojis logu rāmi vai ko citu. Arī brāļi kā ar roku aizsniedzami.
“Vecākiem bijām seši dēli. Tagad esam pieci, jo viens brālis nomira. Magnuss, vecākais brālis, dzīvo Valkas rajona Grundzālē, Jānis dzīvi veido Rīgā,” Kārlis stāsta, mēģinot apvaldīt acīs sariesušās asaras. Sāp sirds, ka mūža gadi vecumā kļuvuši smagi, un grūti tos aizmest kā vieglu lakatu vai šalli.
Uz kurieni, cilvēk, skriesi?
Zigmunds Kauliņš, kas dzīvo “Ķieģeļnīcā”, atrodas vistuvāk bērnu dienām, jo tagadējai ēkai, kas celta pēckara gados, izmantoti 1860.gadā būvētās kalpu mājas pamati. Te viņš dzimis un audzis. Pagātnes liecinieki ir simtgadīgi koki un apsūnojuši ķieģeļu cepļa akmeņi, kas palikuši pāri pēc tam, kad vācu armijas karavīri cepli nojaukuši, lai ķieģeļus izmantotu bunkuru ierīkošanai. Zigmunds, uz brīdi pārtraukdams malkas skaldīšanu un nolikdams malā cirvi, paveras uz akmeņu pusi. Tikai viņam izjūtama nopūta laižas pār lūpām: bija tāds laiks, ko atgriezt nav Zigmunda spēkos. Iztēle uzbur savulaik tēva stāstīto, kad uz cepli sabraukuši visi tuvējo un attālo māju saimnieki, lai ēku būvei salūkotu ķieģeļus. Daļa no tām kā sarkani pieminekļi vēl šodien runā par aizgājušo laiku.
“Nekad neesmu gribējis doties pasaulē laimi meklēt. Uz kurieni, cilvēk, skriesi? Vai citur būs labāk? Vecāku mājās pat sienas palīdz. No šejienes dienēt aizgāju, atgriezos, bēgļu gaitas tuvējos mežos pārlaidu, sievu mājās pārvedu. Bērnus izaudzināju, lai tagad par sešiem mazbērniem priecātos. Pie meža esmu pieradis, jo vairāk nekā trīsdesmit gadus nostrādāju mežrūpniecības saimniecībā. Meži cilvēku baro,” Zigmunds nesteidzīgi veido teikumus.
Viņš domā, ka, meža vidū dzīvojot, cilvēks var justies drošāk nekā pilsētā. Līdz šai dienai atslēgu nekam priekšā neliekot. “Ko te paņemsi?” prāto Zigmunds un klusībā neslēpj prieku, ka arī dēla Jāņa ģimenei tīk zem viena jumta ar vecākiem.
“Kaut kā jau iztiekam, kaut kā dzīvojam, kaut kā uz centru caur mežiem izkļūstam, kaut kā laiku viens pie otra ciemos aiziet atrodam,” Zigmundam “kaut kā” ir ikdienā pierasts salīdzinājums. Paliekot dzīvot tēva mājās, viņam ir tiesības justies lepnam, jo Ziemassvētkos, Jaungadā un Jāņos pārējiem brāļi ar ģimenēm veido kuplu viesu pulku. Šobrīd, laiku īsinādams, Zigmunds skalda malku. Ne šai, bet tām ziemām, kas vēl būs, jo miers cilvēka dvēselē iestājas tad, ja viss kārtībā.
Kauliņu uzvārds nav retums
Virtuvē uz plīts burbuļo katls ar lopiem domātajiem kartupeļiem, bet telpās iekārtojies mājīgs siltums. Modrim, jaunākajam no Kauliņu dēliem, ir vakariņu laiks. “Cepurīšu” mājās godā kārtību, ka vīram, atgriežoties no darba mežā, kur vadīti jau 45 gadi, galdā ceļamas sātīgas vakariņas. Modris prot maizes riecienam godu dot, jo vienmēr atceras bērnību, kam bija sveša lutināšana, un pēckara gadus, kad trūkums klauvēja visās durvīs.
“Šodien nav labāk. Ko dod zeme, ja no tās neko neiegūsti, ja par pienu šodien maksā mazāk nekā par ūdeni. Kāda jēga kaut ko lielāku uzsākt, ja nekā nepelni. Lai tad ir tikai pašu iztikai!” sparīgi saka Modris, kamēr dzīvesbiedre rosās kūtī, bet pagalmā, svešiniekus projām raidīdamas, klaigā pelēkbaltas zosis. Viņš sevi uzskata par cilvēku, kas nespēj dzīvot bez nesteidzīgas sarunas ar dabu, bez prieka par tās krāšņumu dažādos gadalaikos, bez dzimtās vietas maģiskā pievilkšanas spēka.
“Tāds tādu atrod. Jau 37 gadus esmu kopā ar Marutu. Nekur projām nav gājusi. Mālu skolā abi mācījāmies, tad aizgājām katrs uz savu pusi, lai atkal satiktos un paliktu kopā,” Modris lepojas, kad saruna aizsākas par to, vai arī dzīvesbiedre saradusi ar šejieni.
“Ja cilvēki vēlas, arī tālu no centra dzīvojot, var apmeklēt dažādus pasākumus, nesūdzoties par laika trūkumu,” Modris piemetina un apņēmības pilns nākamgad grasās organizēt Kauliņu dzimtas salidojumu, jo citādāk jaunieši viens otru gandrīz nepazīst. “Savādi gan. Visi Kauliņi ir līdzīgi. Ja pazīsti vienu, pazīsi arī otru un trešo. Nerodu atbildi, kas ir raksturīgais. Pirms vairākiem gadiem tāds salidojums mums jau bija. Sapratu, ka tradīcija jāturpina,” stāsta Modris un bilst, ka Kauliņu uzvārdu Latvijā neviens par retumu neuzskatot.
Ne Kārlis, ne Zigmunds, ne Modris nav tās laimes, kas mīt cituviet, kārotāji. Viņu laimes zeme, tāpat kā mazajam Sprīdītim, ir te “Latvasās”, kur no tuvējās mežmalas viņu dzīvē noraugās alnis, kur istabas logā skaidrās naktīs iespīd mēness, bet saule vij staru vainagu apkārt pagalmam.
Brāļi Kauliņi uzskata, ka:
lauciniekiem atpūta sākas līdz ar tumsas iestāšanos;
ja cilvēki vēlas, var apmeklēt dažādus atpūtas pasākumus, nesūdzoties par laika trūkumu;
nav jēgas uzsākt kaut ko lielu, ja no tā neko nepelna;
meža vidū dzīvojot, cilvēks jūtas drošāk nekā pilsētas centrā;
mājas bez saimnieka “nomirst”.
