Īpaši zīmīgi brīži mani svēruši šajā gadā, kas Vēršu laikā licis ar divām rokām dot vērtību mīļajai, skarbajai zemītei, lai ar tās atbalstu savāktu izaudzēto, ko Vērsim “silē likt”, un ne tikai pašam.
Īpaši zīmīgi brīži mani svēruši šajā gadā, kas Vēršu laikā licis ar divām rokām dot vērtību mīļajai, skarbajai zemītei, lai ar tās atbalstu savāktu izaudzēto, ko Vērsim “silē likt”, un ne tikai pašam. Mana labākā draudzene šajā nozīmīgajā laikā bija lāpsta. Tā pati no Ugāles pārvestā pērnā gada Ziemassvētkos. Mālaino Ugāles zemi tā nomainījusi pret Tirzas pierobežas smilšaino. Aiz meža lielceļa malā kā mans simbols rotā grāvmalu aprūsējusi Vērša figūra no kolhozu laikiem. Garām ejot, tā gribas to nokrāsot un neļaut rūsai saēst šī spēcīgā dzīvnieka “ķermeni”.
Saule jau pārrāpojusi mežu galotnes, māsiņa apkalpota un varu paņemt rokas ratiņus ar groziem, paklausīgo, bet smagnējo “lāpstas kundzi”, kā dažbrīd godinu palīdzi, un dodos kartupeļu laukā ceļa malā, lai paveiktu savu dienas normu, nenodarot pāri kādreiz pārpūlētajai “krustu zonai”, ceļot Ugāles drenu cauruļu rūpnīcu. Šī kaite septiņās sanatorijās dziedināta. Vairs man nav, kas dod bezmaksas ceļazīmes, tāpēc jādomā arī par rītdienu un citām nezināmām kaitēm. Lai palaistu nokalpojušo dvēselīti “māmiņas ceļā” svērt savu dzīvošanu uz šīs, nevis Turcijas zemes, kuras aploki bez lopiem, mani vadājuši sapņos turpu. Zemīte tīra un pazemīgi atdod ar lielu mīlestību ielikto kartupelīti kopā ar viņa jauno saimīti. Apstrādātas četras vagu rindas, tās sakoptas gaida nākamo pavasari. Arī tālākās četras vagas vēlas kļūt līdzīgas, tādēļ pēc pagrabā izbērtās kravas jāstājas nākamo vagu kalpībā. Ārā vēl patīkami, debesīte nespļaudās, vējiņš aiz matiem prom nerauj, tāpēc atkal kalpoju zemes stihijai. Pie mājas vēl jāpārrauga vijolītes un kreses, vai nevēlas padzerties savā rezidencē zem galvenā mājas sarga – ozola – pajumtes.
